Un tur pustukšā tvertnē tas mētājās – kostīmiņš, ko biju šuvusi savām rokām. Uz brīdi pat zaudēju valodu – kā nebija kauna izmest manu darinājumu!
Protams, es nemēģināju izķeksēt tērpu no miskastes, bet jutos tik aizvainota! Iepriekš man tika daudzkārt lūgts to ziedot bērnudārza vajadzībām. Galu galā vienmēr ir bērni, kuru vecākiem nav naudas, lai nopirktu stilīgas drēbes, vai nav laika šūt. Un bērnudārza darbinieces gribēja, lai viņām būtu tērpi, kas kalpotu kā dežūrvariants gadījumos, ja kādam audzēknim vecāki nebūtu sarūpējuši svētku štāti.
Tiesa, man kaimiņos dzīvojošā daudzbērnu ģimene ir nabadzīga, bet zemi ienākumi ir vainojami tikai daļēji. Otra lieta ir tāda, ka viņi neprot taupīt, ir pavirši un nevērīgi. Protams, mēs ar daudzbērnu māmiņu vairs nekontaktējamies. Un vēlos uzsvērt, ka visi nabagi, kas dzīvo mums blakus, paši ir vainīgi, jo pārmērīgi lieto alkoholu vai negrib strādāt. Bet visus dzērājus parasti atlaiž no darba par pļēgurošanu.
Tagad es zinu, ka atdodot vai aizdodot lietas citiem cilvēkiem, ir jārīkojas pārdomāti. Tas nebūt nav alkatības dēļ, bet tāpēc, ka nevajag “bērt pērles cūkām priekšā”.
Bet ko tu domā par šo gadījumu? Vai nācies saskarties ar līdzīgu pieredzi? Droši dalies komentāros!