Laila apprecējās un bija ļoti laimīga. Vīrs Dainis sievieti vienkārši nesāja uz rokām. Pārim piedzima dēls Aldis, kurš burtiski staigāja tēvam pa pēdām.
Laila labi sapratās ar vīriešiem – viņai bija divi vecāki brāļi. Vienam no viņiem gan nebija pārāk labi ar veselību – sāpēja kājas, taču vīrietis visnotaļ labi varēja parūpēties pats par sevi.
Kad Aldim bija pieci gadi, Laila palika stāvoklī ar meitiņu.
– Daini, mums ir meita, Laila priecīgi sauca pa dzemdību nama logu.
Vīrs bija laimīgs. Tikai viena lieta – Laila pamanīja, ka mediķi izvairās uz viņu skatīties un nenes viņai barot jaundzimušo.
Sievieti izsauca uz ārsta kabinetu.
– Mums ir jāinformē, ka jūsu meitai ir smaga bērnu cerebrālās triekas forma, viņa nekad nestaigās un iespējama arī garīga atpalicība. Neviens jūs nenosodīs, ja atteiksieties no bērna. Aprūpēt šādu slimnieku ir milzīgs darbs, teica ārsts.
– Lai es atstātu savu meitiņu? Nekad!
– Jums vajadzētu konsultēties ar savu vīru.
Dainis atnāca uz dzemdību namu, Laila viņu sagaidīja, viņai atļāva nokāpt lejā no dzemdību nodaļas.
– Daini, mums ir problēmas. Leldei ir cerebrālā trieka un garīga atpalicība. Mediķi man piedāvā no viņas atteikties, bet es nevaru.
– Lailiņ, mēs esam kopā, mums izdosies! Mēs tiksim galā. Mēs noteikti neatstāsim meitiņu, teica Dainis.
Laila kļuva par mājsaimnieci, jo meita prasīja nepārtrauktu uzmanību. Dēls izauga gudrs, laipns un palīdzēja mammai. Bet dzīvoklī bija šauri un ar bērnu ratiem bija grūti doties pastaigāties.
Meita par sevi nespēja nekādi parūpēties. Bet viņa taču auga, pieņēmās svarā. Šajā ziņā bez vīra palīdzības Laila nespēja tikt galā.
– Cik es esmu nogurusi, raudot sacīja Laila.
– Noalgosim aprūpētāju, lai tu varētu atpūsties, sievu mierināja Dainis.
Tu jau tā viens pats strādā. Mums nepietiek naudas. Aldim ir nepieciešamas dažādas lietas skolai. Leldei vajag autiņbiksītes, kopšanu, zāles. Mums nav naudas aprūpētājai.
Dainis nedēļas nogalē teica, ka divas dienas parūpēsies par meitiņu un mudināja sievu atpūsties.
Dažreiz Laila naktī domāja: Varbūt tiešām vajadzēja atstāt bērnu valsts aprūpē? Tad būtu vieglāk.
Bet no rīta viņa paskatījās meitiņas acīs un saprata, ka nespētu atteikties no viņas.
Aldis izauga, pabeidza koledžu, dabūja darbu tēva uzņēmumā. Sāka labi pelnīt, bet drīz aizgāja armijā.
Pēc atgriešanās no dienesta jaunais vīrietis apprecējās. Ģimenē auga trīs bērni. Lailai vedekla Dārta nepatika. Jaunā sieviete varēja mierīgi atstāt bērnus savā vaļā, doties pie draudzenes un atgriezties pēc trim dienām. Šadās situācijās Aldis atveda savus bērnus pie mātes un lūdza pieskatīt.
Laila bija sašutusi:
– Aldi, kas tā par māti, kas pamet savus bērnus?
– Mammu, bet viņa arī nogurst. Ļauj viņai nedaudz izvēdināt galvu.
– Bet kāpēc tad uz mana rēķina? Sēdi ar saviem bērniem pats. Man jau tā ir grūti rūpēties par Leldi un tad vēl trīs mazuļi, no kuriem viens zīdainis.
Dainis visiem spēkiem atbalstīja Lailu. Pavadīja laiku ar mazbērniem, palīdzēja aprūpēt Leldi. Bet tomēr viņš strādāja, kaimēr Laila visu dienu bija mājās.
Vecākais brālis Viktors ieradās ciemos, kad Lailai bija dzimšanas diena.
– Jums nu gan šeit ir pašauri. Pārcelieties uz mūsu rajonu. Pārdosit savu dzīvokli, nopirksiet māju. Vietas pietiks visiem, teica vīrietis, solot, ka palīdzēs Dainim un Aldim atrast labu darbu.
Otrais brālis piebalsoja:
– Man ir naudiņa, esmu sakrājis – palīdzēšu jums. Ja atvēlēsiet man stūrīti mājā, es tur mierīgi dzīvošu savu dzīvi, par laimi, nebūšu viens. Es jūs neapgrūtināšu. Lai arī ar pārvietošanos ir grūtības, man padodas viss. Man pat nevajag gatavot. Es pats to varu paveikt.
– Mēs par to padomāsim, atbildēja Dainis.
Dzīvesbiedri vakarā pēc viesībām apspriedās un nonāca pie secinājuma, ka ierosinājums par mājas iegādi ir visnotaļ labs.
Abi nopirka māju un pārcēlās. Bet miera tur nebija. Tūlīt ieradās Aldis ar bērniem. Viņa sieva bija aizbraukusi peļņā uz pilsētu. Un Lailai bija caurām dienām bija jārūpējas ne tikai par slimo meitu, bet arī par trim mazbērniem, no kuriem vecākajam bija tikai pieci gadi. Dārta naudu viņu uzturēšanai nesūtīja, bet ar bērniem sazvanījās, paužot, ka ļoti ilgojas pēc viņiem.
Kad Laila prasīja, lai vedekla atsūta līdzekļus bērnu uzturēšanai, Dārta atbildēja, ka pilsētā viss esot tik dārgs, ka pagaidām nav izdevies iekrāt naudu.
– Aldi, atņem viņai vecāku tiesības, pieprasi alimentus. Tā nav māte, bet dzeguze, aizkaitināta teica Laila.
Tā pagāja divi gadi. Un tad notika nelaime – Dainis cieta avārijā un viņam konstatēja smagu galvas traumu. Pēc mēneša vīrietis aizgāja mūžībā. Lailas pasaule sabruka. Viņi taču vienmēr bija kopā, vienmēr blakus. Un tagad viņa palikusi viena ar meitu invalīdi un trim mazgadīgiem mazbērniem.
Nē, nauda bija, jo Aldis smagi strādāja. Turklāt viņa saņēma naudu kā slimās meitas aizgādne. Un Lailas brālis, kurš dzīvoja viņas mājā, iespēju robežās palīdzēja.
Lailai šķita, ka visa pasaule ir sašaurinājusies līdz pastāvīgām darbībām: pabarot, izmazgāt, iztīrīt, nomazgāt visus. Viņa jau bija tā pārgurusi, ka ienīda gan meitu, gan mazbērnus.
Viņa lūdza, lai Aldis pats nodrošina savu bērnu aprūpi, sakot, ka viņai vairs nav spēka. Bet dēls atrunājās un teica, ka viņam vajagot nemitīgi strādāt, lai pabarotu daudzās “mutes”.
Tajā dienā Lelde uzvedās nemierīgi un daudz raudāja. Savukārt mazbērni, kas bija nedaudz apslimuši, nemitīgi čīkstēja un bļaustījās.
Laila ātri pagatavoja piena zupu. Mazu katliņu. Iebēra tur žurku indi un ielēja šķīvjos visiem četriem – meitai un mazbērniem. Kad viņi sajutās slikti, sieviete izsauca ātro palīdzību. Jaunākie bērni nomira uzreiz, meita un vecākais mazdēls dienu vēlāk.
Laila atzinās, ka tieši viņa iebērusi indi. Tiesu psihiatriskā ekspertīze apstiprināja, ka sieviete ir garīgi pieskaitāma.
Lietu izskatīja, piedaloties zvērinātajiem, un tika pieņemts spriedums: atzīt par vainīgu, piespriežot 19 gadus vispārējā režīma kolonijā.
Dēls neticēja, ka viņa māte to izdarījusi.
– Varbūt to pastrādāja Lelde. Viņa varēja indi izņemt no skapīša un iebērt katlā. Dažkārt viņa mātes uzraudzībā bija piebērusi ēdienam sāli vai cukuru. Mamma vienkārši visu vainu uzņēmās uz sevi, asarām ritot, domāja Aldis.
Bet ko tu domā par šo traģēdiju, kura varēja nenotikt, ja līdzcilvēki būtu laikus pamanījuši, ka sievietes spēki ir izsīkuši? Raksti komentāros!