Pagājušajā nedēļā ar mazo dēlu nolēmām apciemot vīramāti. Pie viņas jau bija bērnības draudzene Nelda. Sieviete visu dienu ņēmās ar manu Aleksi.
“Es diez vai paspēšu auklēt savus mazbērnus,” skumji sacīja Nelda. Viņa dzemdēja savu dēlu Sandi, kad viņai bija krietni pāri 30. Sieviete bija laimīga par ilgi gaidīto mantinieks un atļāva viņam pilnīgi visu.
Kad Neldas vīrs nomira, Sandis bija ļoti mazs. Nelda zēnu audzināja viena, strādāja divos darbos.
Kad Sandim palika 35 gadi, Nelda nolēma painteresēties, kad viņa var gaidīt mazbērnus? Sandis viņai mierīgi atbildēja: “Nekad.”
Neldas dēls deva mājienu, ka pie visa vainīga ir mātes audzināšana, ka viņa it kā esot no Sanda izveidojusi infantilu cilvēku. “Esmu pieradis dzīvot apstākļos, kad viss ir gatavs.
Neviena meitene negribēs kļūt man par otro mammu,” – paziņoja vīrietis.
Tāpat Sandris piebilda, ka viņu, principā, viss apmierina, un viņš negrasās kaut ko mainīt sveša cilvēka dēļ. “Man bez tevis neviens cits nav vajadzīgs,” – piebilda Sandis.
“Es nespēju viņā ieaudzināt galveno: būt par vīrieti!”, – mums atzinās Nelda.
Vai piekrītat viedoklim, ka mātes mīlestība ir spējīga ne tikai pasargāt mantinieku, bet arī traucē viņam attīstīt pilnvērtīgu personību? Dalieties pārdomās komentāros!