No rīta man bija nelaba dūša, pastāvīgi skrēju uz vannas istabu. Par ko uzreiz iedomājos? Protams, par grūtniecību. Mēnešreizes aizkavējās, sāpēja vēders. Turklāt vēl slikta dūša.
Beidzot! Vīramāte bija sajūsmā, redzot kādā stāvoklī esmu.
Bet es biju nelaimīga, jutos tik slikti. Ar vīru apprecējāmies tikai pirms gada un nolēmām pagaidīt ar bērniem, lai gan viņa vecāki uzstāja, ka vajag radīt mazbērnus. Ja jau kāzas nosvinētas, tad pienācis laiks dzemdēt.
Bet kāda dzemdēšana? Pašiem mums sava mājokļa nav. Gribējām iekrāt naudu, lai varētu to iegādāties.
Tāpēc nolēmām pagaidām dzīvot kopā ar vīra vecākiem viņu trīsistabu dzīvoklī. Viņi paši piedāvāja netērēt naudu mājokļa īrei, bet gan atlicināt to savas dzīvesvietas iegādei.
Mēs ar viņiem nestrīdamies, par ēdienu gatavošanu atbild vīra tēvs – viņš ir pavārs. Bet mēs ar vīramāti uzkopjam dzīvokli. Kaut kā tā viss izveidojās sākumā. Nekādu konfliktu.
Sievastēvs ir pensijā, bet vīramāte vēl strādā algotu darbu. Dabiski, ka ne viss ir tik gludi, attiecīgi arī jāuzvedas un jāpalīdz vecākiem. Ierobežojumu ir gana.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk