Solvita un Oskars bija veiksmīgi uzņēmēji, kuri, lai arī ārēji šķita tipiski bagātas dzīves pārstāvji, patiesībā slēpa savu emocionālo tukšumu.
Viņi bija pietiekami turīgi, lai savam bērnam nolīgtu auklīti. Tā bija nepieciešamība, jo dzīvesbiedriem bija daudz darāmā, un viņi nevarēja visu laiku būt blakus mazulim. Turklāt abu vecāki dzīvoja citā pilsētā, un viņiem nevarēja lūgt palīdzību.
Lai gan Solvitu un Oskaru nevarētu nodēvēt par sliktiem vecākiem, lēmums pieņemt darbā auklīti tika pieņemts vairāk nepieciešamības, nevis vēlēšanās dēļ.
Sākotnēji Oskars bija pret šo ideju un pauda bažas, ka svešs cilvēks varētu mājās nozagt kaut ko vērtīgu. Tomēr Solvita pārliecināja viņu uzticēties abu izvēlētajai auklītei.
Viktorija, kas bija jaunāka par Solvitu un Oskaru, šķita piemērota kandidāte aukles lomai. Savā darbā ar mazuļiem viņa izmantoja mūsdienīgas metodes un bija saņēmusi labas atsauksmes no iepriekšējiem darba devējiem.
Turklāt Solvitu valdzināja Viktorijas smaids un laipnība, un jo īpaši tas, kā viņa runāja par bērniem. Tāpēc viņi nolēma uzaicināt Viktoriju uz interviju un nolīgt viņu par auklīti.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk