Savulaik es meitai uzšuvu stilīgu kostīmiņu, ko ģērbt reizēs, kad bērnudārzā tiek atzīmēti svētki. Šajā tērpā viņa izskatījās pēc austrumu princeses – proti, platas bikses, topiņš ar apjomīgām piedurknēm, galvas rotājums un daudzslāņu krelles. Tērpu darināju veselas trīs dienas, viscaur ar rokām uzšujot fliterus.
Sākumā šajā apģērbā svētku reizēs tērpās mana vecākā meita, bet pēc tam arī jaunākā. Pēc tam, kad meitenes jau bija paaugušās, ieliku kostīmiņu kastē un atstāju to par piemiņu.
Reiz pie manis ciemos ieradās kāda daudzbērnu māmiņa, kura dzīvo netālu. Es viņai daudzkārt biju devusi maisus ar lietotām drēbēm, jo zināju, ka viņas vīrs negrib strādāt un ģimene dzīvo ļoti pieticīgi.
Kādā tikšanās reizē sieviete lūdza man aizdot austrumniecisko tērpu, lai viena no viņas meitiņām varētu sapucēties svētkiem dārziņā. Man nebija žēl, jo jau piecus gadus šis apģērbs bija nogulējis kastē kā relikvija.
Pēc tam bija daudz darāmā, bet kaimiņiene, acīmredzot, “aizmirsa” ceļu uz manu māju. Un es arī vairs neatcerējos, ka viņa no mums būtu kaut ko palienējusi. Līdz kādai reizei, kad devos uz konteineru, lai izmestu atkritumu maisu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk