Pirms piedzima bērniņš, mums ar vīru bija brīnišķīgas attiecības. Dzīvesbiedra alga bija nedaudz lielāka nekā man, bet viņš tik un tā lepojās un uzskatīja sevi par galveno pelnītāju.
Vīrs ļoti gribēja mazuli. Bet, kad piedzima dēliņš, viss mainījās. Ne uzreiz, bet pakāpeniski. Tad es sapratu, ka esam nonākuši naudas grūtībās, lai gan netērējām daudz vairāk nekā pirms bērna piedzimšanas. Es atradu pusslodzes darbu, ko varēju veikt attālināti, un drīz vien sapratu, ka būtībā dzīvojam no manis nopelnītās naudas, bet vīrs norēķinās tikai par komunālajiem pakalpojumiem.
Ilgu laiku gatavojos un noskaņojos sarunai ar vīru. Beidzot man tas izdevās.
Bet viņš, šķiet, pat nesaprata, ko vēlos pavēstīt. Vīrs pēkšņi pauda neapmierinātību, ka ir strādā viens pats, lai nodrošinātu mani un MANU bērnu. Viņš teica, ka vēloties redzēt, kā mēs varētu iztikt bez viņa. Un pat sāka aizbildināties ar vairākiem iedomātiem, cēliem mērķiem:
“Bet, ja nu ar mani kaut kas notiks? Man taču jāsaprot, kā jūs varēsiet izdzīvot bez manis,” viņš pauda.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk