Bet man ir jautājums – kāpēc laist pasaulē veselus astoņus bērnus, ja dzīvojamā telpa ir tikai 15 kvadrātmetru?
Māte ilgus gadus ir bijusi grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā. Varbūt viņai vajadzētu mazliet iepauzēt un pastrādāt algotu darbu?
Nopelnīt naudu labākam mājoklim un tad dzemdēt bērnus, astoņus, desmit, cik gribi. Patīk bērni – lieliski! Bet man šķiet, ka šie vecāki nemaz patiesi nemīl savus bērnus, ja liek viņiem dzīvot tik sliktos sadzīves apstākļos.
Vēl viens sirdi plosošs stāsts, kas izlasīts medijos: “Allai un Ravšanam Mollahadžijeviem no Kolomnas pilsētas Krievijā ir pieci bērni un nepabeigta māja, bet nav darba un naudas.”
Atkal tas pats jautājums – priekš kam? (Es saprotu, ka pareizāks ir jautājums “kāpēc”, bet šajā situācijā – tieši priekš kam?). Arī šajā situācijā cieš nabaga bērni.
“Allas un viņas vīra Ravšana kuplā ģimene mājas celtniecību sāka no nulles. Izdevumi tika segti no maternitātes pabalsta līdzekļiem. Valsts viņiem kā daudzbērnu ģimenei piešķīra zemes gabalu bez maksas.”
Viss ir lieliski, pabeidziet celt māju, audziniet jau dzimušos bērnus un baudiet dzīvi, bet ir viens bet….
“Kamēr māja tika celta, lielā Mollahadžijevu ģimene kļuva vēl kuplāka — 2017. un 2018. gadā Dievs tas Kungs mums dāvāja divas meitas – Olgu un Pelageju,” pauž ģimenes galva.
Pašlaik lielā ģimene dzīvo privātmājā netālu no vietas, kur top viņu mājoklis. Vai tu saproti? Māja ir tik lielā mērā nepabeigta, ka viņi ir spiesti īrēt mitekli!
Un pat to laiku viņi ir tikuši vēl pie diviem mazuļiem. Jā, nevis Tas Kungs viņiem dāvāja meitas, bet gan smadzeņu kroku neesamība! (piedodiet, ka esmu rupja! bet man tiešām ir žēl bērnu).
Tagad kuplā ģimene lūdz saziedot viņiem 400 tūkstošus rubļu, lai varētu pabeigtu savas mājas celtniecību.
Ko darīsim – visi tagad palīdzēsim viņiem? Mēs katrs ieskaitīsim simtnieku, un viņiem būs māja. Tikmēr mēs visi smagi strādāsim, bet viņi droši vien (ar Tā Kunga palīdzību) dzemdēs vēl bērnus! Galu galā vīrs nestrādā.
Kāpēc gan strādāt – viņam taču ir augstāka misija uz zemes – radīt bērnus!
Cienījamais lasītāj! Tici man, es esmu ļoti labsirdīgs cilvēks. Un mani ir ļoti grūti izvest no pacietības. Palīdzu radiem un draugiem, ja viņiem vajadzīga mans atbalsts.
Es nenosodu cilvēkus, kuri nepiekopj pilnīgi pareizu dzīvesveidu – tā ir viņu dzīve un katrs dara kā vēlas.
Bet augstāk minētajos gadījumos cieš bērni, un viņus man patiešām ir žēl!
Kad man bija 18 gadu, arī es, tāpat kā daudzas sievietes, sapņoju par lielu ģimeni – vismaz astoņiem bērniem. Man ir tikai trīs, un esmu laimīga. Un arī mani bērni ir laimīgi.
Bet tādām ģimenēm, kuras minēju iepriekš, es nedošu pat grasi. Ne jau tāpēc, ka man būtu žēl naudas, bet tāpēc, ka šie ļaudis dzīvo nevis savu bērnu dēļ, bet gan lai apmierinātu savas vajadzības.
Bet tagad tu vari mani nomētāt ar čībām! Raksti savu viedoklis komentāros, bet lūdzu izmanto pareizos izteicienus. Mēs taču esam labi audzināti cilvēki, vai ne?