Tuvojoties vakaram, dzemdību nama māsiņa jaundzimušo puiku atveda pie viņa mammas Ineses. Viņš bija ievīstīts vairākos autiņos, un vajadzēja zināmu laiku, lai viņu iztītu no tiem pēc tam, kad mediķi māti un viņas dēliņu bija atstājuši vienus.
Inese maigi nostiprināja autiņbiksīšu galus, baidīdamās sagādāt mazulim diskomfortu. Beidzot viņa ieraudzīja viņa mazo rozā ķermenīti. Nez kāpēc viņa bija gaidījusi, ka dēliņš būs lielāks. Iepakots autiņbiksītēs, viņš mierīgi gulēja.
Inese noglāstīja viņa vēderiņu un kājiņas. Tad, aizvērusi acis, viņa noliecās pār jaundzimušo un ieelpoja viņa smaržu. Viņa tik ļoti sapņoja par šo brīdi, kad atpazīs sava dēliņa aromātu, un viņš tūlīt pat kļūs viņai tuvs un mīļš.
Taču tā nenotika. Bērns nesmaržoja tā, kā Inese bija iedomājusies. Viņa uzreiz saprata, ka tas nav viņas bērns, ka viņa ir audžumāte. Viņa gribēja iet prom un neatgriezties palātā.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk