Iepriekš es vienmēr, ja gāju pie viņiem, tad ne pirms pusdienām, bet pārsvarā pēc. Un vedekla katru reizi sūdzējās, ka viņai nav pietiekami daudz laika.
Bet šoreiz es iegāju pie dēla ģimenes 10.30 no rīta, taču viņa vēl gulēja. Vai tu spēj to iedomāties?
Dēls jau sen ir darbā, bērni skraida šortos un vēl nav brokastojuši, spēlējas, bet dāma, lūk, guļ.
Vedekla atvēra durvis, ietinusies segā. Uz manu jautājumu viņa atbildēja, ka gulējusi un neesot apģērbusies.
Paskatījos – virtuvē baigais bardaks, visur netīri trauki, bet ledusskapī “pakārusies pele”.
Bērni bija izsalkuši, bet māte gulēja. Un tad vēl viņa vaimanā, ka nav laika neko paveikt. Un kā var kaut ko paveikt, ja guli gandrīz līdz vienpadsmitiem no rīta?
Un tieši es viņu pamodināju ar savu ierašanos. Ja nebūtu atnākusi, varbūt viņa būtu gulējusi līdz pēcpusdienai. Un tad viņa vēl apgalvo manam dēlam, cik ļoti viņa ir nogurusi no sadzīves darbiem.
Pavadīju kādu laiku ar mazbērniem un devos mājās. Un tagad es nezinu, vai pastāstīt par to savam dēlam vai ne?
Jo es nevēlos radīt nesaskaņas viņu ģimenē. Bet, no otras puses, situācija ir tāda: viņa nekaunīgi melo savam vīram, man un izmanto to. Es nezinu, kā rīkoties.