Tomēr jaunā māmiņa saņēma sevi rokās un saprata, ka mazulim ir vajadzīga viņas palīdzība un aprūpe, un ka viņa divus ilgus gadus bija gaidījusi, lai varētu uzņemt jaundzimušo savā ģimenē.
Viņai bija daudzas sajūtas, izņemot mātišķības sajūtu. Slimnīcas telpa Inesei pēkšņi šķita neomulīga un auksta.
Inese ātri ietina mazuli autiņos un izsauca dežūrējošo medmāsu. Tā atnesa pudeli piena, un puisēns Ineses rokās pamodās un paskatījās uz viņām, vēl īpaši nespēdams koncentrēt skatienu uz kaut ko konkrētu.
Tomēr piena smarža pamudināja mazuli paņemt knupīti mutē un alkatīgi sūkt, iztukšojot visu pudeli. Inese saņemās, lai neatdotu medmāsai savu dēļu un pati dotos prom.
Un puisītis pēc ēšanas cieši aizmiga, neizlaižot pudeles knupīti no mutes. Medmāsa uzmanīgi izvilka knupīti un aizgāja, iesakot jaunajai māmiņai kādu laiku paturēt mazuli vertikālā stāvoklī.
Kad Inese piespieda pie sevis mazo augumiņu, viņa sajuta mazuļa mazo rociņu sev uz pleca – tā bija maiga un silta. Sievietei pazuda baiļu un neapmierinātības sajūta. Viņa bija kļuvusi par māti, un viņas rokās, mierīgi šņākuļodams, gulēja dēliņš.
Kāds ir tavs viedoklis par šīs jaunās māmiņas emocijām? Varbūt esi piedzīvojusi līdzīgas sajūtas? Laipni lūgta dalīties pieredzē un sniegt savu viedokli!