Es izdzinu šo fruktu, bet Valda devās viņam līdzi un divas dienas nebija mājās.
Pēdējais piliens manā pacietības kausā bija šāda situācija: manai sievai drīz gaidāma dzimšanas diena, un es gribēju viņai vakariņās pagatavot kaut ko īpašu. Veikalā nopirku daudz dārgu produktu.
Svinību dienā speciāli atnācu mājās divas stundas agrāk un ieraudzīju šādu bildi: sievasmātes brāļameita bija nolikusi uz galda manis pirktos produktus – baltvīna pudeli, sieru, desu, olīvas, un skaļi šņakstinot un smejoties, vakariņoja ar savu Rīgā iepazīto drauģeli.
Tas mani saniknoja ne pa jokam. Vispirms pateicu vīrelim, lai viņš vācas prom, bet pēc tam paziņoju Valdai, lai savāc savas pekeles. Uz to viņa man sašutusi atbildēja:
“Ko tu te komandē? Nu, nogriezu dažas desas šķēlītes, bet man ir ciemiņš. Es rūpējos, lai jūs nezaudētu savu labo figūru!”
Pēc Valdas joka viņas boifrends skaļi iesmējās. Tad es viņu vienkārši izmetu no dzīvokļa. Par laimi, 10 gadu ilgie treniņi boksā, izrādījas noderīgi.
Nākamajā dienā Valda savāca mantas un sašutumā purpināja, ka man neesot tiesību viņu izdzīt, jo dzīvoklis pieder manai sievasmātei, nevis man. Tomēr arī sievasmāte necentās nostāties māsasmeitas pusē, jo uzturoties pie mums, viņa bija ne pa jokam nokaitinājusi mūs visus.
Bet kā uzskati tu, dārgo lasītāj? Vai es rīkojos pareizi? Dalies komentāros!