Interneta forumos nereti var sastapties ar komentāriem, kuros vīrieši izsaka savus spriedumus par sieviešu pienākumiem. Viena no izplatītākajām frāzēm ir aptuveni šāda: “No kā viņa ir nogurusi, ja visu dienu sēž mājās ar bērnu un neko nedara? Bet es, lūk, strādāju!”
Kāds vīrietis savā blogā stāsta, ka savulaik šādiem izteikumiem nav pievērsis uzmanību, bet tas bijis tikai līdz brīdim, kad pasaulē nācis viņa pirmdzimtais.
“Tad man palika žēl sieviešu, jo, kamēr dzīvesbiedri strādā algotu darbu, viņas aprūpē bērnus, mazgā veļu, uzkopj mājokli un gatavo. Es negribu novērtēt par zemu strādājošo tēvu nopelnus, bet mana vēstījuma būtība ir izteikt atbalstu daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras atbildīgi pilda mātes lomu,” norāda blogeris.
Pēc viņa paustā, mūsdienās sevi izsmēlis ir arguments, ka agrākos laikos sievietes dzemdēja uz lauka, bet pēc tam atkal ķērās pie darba. Dzirdēti arī šādi laika garam neatilstoši izteikumi: “Vai tad ir tik grūti uztaisīt maltīti? Visu iemet multivārāmajā katlā un tas pats pagatavo!” vai arī “Kas tur ko neiztīrīt vai neizmazgāt? Ir taču putekļu sūcējs un veļasmašīna… Tagad visi kļuvuši tik jūtīgi, bet senāk sievietes visu paspēja un nečīkstēja”.
Es arī agrāk tā domāju, bet reiz veselu dienu man nācās pieskatīt savu divus mēnešus veco dēliņu. Tagad varu teikt, ka uzkopt mājokli, mazgāt veļu vai gatavot vakariņas, no sērijas “kamēr bērns guļ”, ir ļoti grūti, it īpaši tad, ja mazulis ir stipri pieķēries mammai, pamostas no niecīgākā trokšņa, ja ir saslimis vai vienkārši sliktā omā.
No malas tas viss šķiet vienkārši. Nomainīju autiņu, uzvārīju putru un darīts. Tomēr bērns nav rotaļlieta, kuru var nolikt malā – rūpēšanās par viņu aizņem visu brīvo laiku.
Vēl man bieži nākas saskarties ar šādiem stiprā dzimuma pārstāvju paziņojumiem: “Es strādāju un pelnu naudu, un tas ir mans pienākums. Tāpēc mājās es netaisos neko darīt – visi sadzīves pienākumi jāuzņemas sievai”.
Es nevienu netaisos mācīt vadīties no veselā saprāta apsvērumiem. Starp tiem, kas lasīs šo rakstu, būs cilvēki, kuri ir precējušies gadu desmitiem, vai pat tādi, kuri drīz kļūs par vecvecākiem. Bet tomēr es gribu atbildēt tiem vīriešiem, kuri uzskata – ja viņi strādā algotu darbu, tad nekas mājās vairs nekas nav jādara. Lūk, ilustratīvs piemērs:
Es vēlos salīdzināt ģimenes dzīvi ar vasarnīcas iegādi. Tātad – tu nopērc vasarnīcu un tai piegulošo zemes gabalu, ierīko tur dārziņu. Šķiet, ka viss tik labi zied, raža liela. Bet vēlāk tu nonāc pie šādas domas: “Es nopirku vasarnīcu, pārējais uz mani neattiecas”. Tad šī teritorija pamazām pārvērtīsies par nezāļu lauku un beigās kļūst par purvu, kas izsūc visu enerģiju un nesagādā nekādu baudu.
Varbūt ģimenes salīdzināšana ar vasarnīcu kādam var šķist nepareiza, taču šīm divām lietām tomēr ir kas kopīgs – tās visu laiku jāattīsta.
Ja par vasarnīcu rūpējas divi cilvēki, tad arī pūliņi reizināmi ar divi, un teritorija pārtop par brīnišķīgu dārzu. Tas arī turpmāk prasīs rūpes, bet rezultāts tikai piesaistīs, nevis atbaidīs.
Ģimenē ir tieši tāpat. Arī jaunās māmiņas var nogurt, jo viņas nav roboti. Tad kāpēc gan nepalīdzēt savai sieviņai mājas solī? Ja tu ar izpratni izturēsies pret dzīvebiedri un ieguldīsi savu artavu sadzīves darbos, jūsu attiecības mainīsies tikai uz labo pusi.
Daudzi vīrieši saka: “Pēc dzemdībām sieva ir mainījusies.” Taču gribu uzsvērt, ka šādas izmaiņas ir normālas, un arī vīriešiem ir jāmainās.
Secinājums ir šāds: harmonija ģimenē un omulība mājās ir atkarīgas no diviem, nevis tikai no viena “galvenā varoņa”, rezumē blogeris.
Bet ko tu domā par sieviešu un vīriešu pienākumu sadalījumu mūsdienās? Kā ir tavā ģimenē? Ļoti novērtēsim, ja sniegsi savus komentārus!