Labdien, mani sauc Fjodors un man ir 63 gadi. Es biju militārs cilvēks, Piedalījos dažādās karadarbībās līdz nolēmu beigt karjeru šajā jomā. Man bija iespēja karot Čečenijā, kur ieguvu dažādus ievainojumus. Tiku pie kaujas brūces, nonākot mīnmetēja ugunī, tāpēc varu teikt, ka “izbaudīju” visi kara “priekus”.
Es ilgu laiku biju civilajā dzīvē, bet joprojām nevarēju atrast darbu. Kad es pātraucu militāro karjeru 2000. gadu sākumā, tad ar mani viss bija kārtībā – mēs ar draugu izveidojām uzņēmumu, kas viens no pirmajiem izveidoja tā dēvētās gudrās mājas.
Bet pēc 2008. gada krīzes viss sabruka kā kāršu namiņš. Par laimi, līdz tam laikam es jau biju izaudzinājis divus dēlus, taču arī mēs ar sievu vēlējāmies labi dzīvot. Pēc mūsu uzņēmuma slēgšanas es strādāju par noliktavas vadītāju, apsargu slimnīcā un daudz ko citu. Bet naudas nepietika,, braucot uz vasarnīcu, visi domāja: “Mums vajag uzpildīt automašīnu, bet vai pietiks līdzekļu?”
Mēs dzīvojam Maskavā, savā privatizētajā dzīvoklī, bet cenas kaut kā nepārtraukti pieaug. Sieva, protams, bija nogurusi no pastāvīga naudas un perspektīvu trūkuma. Tas bija tā: viņas draudzene maijā brīvdienās lido uz Ēģipti, bet mēs apsveram, vai būs pietiekami daudz naudas sifonam vannas istabā, kas maksā 400 rubļu.
Bet tad pirms dažiem gadiem kaut kas notika – mūsu vasarnīcas kaimiņi lūdza mani pasēdēt kopā ar viņu bērniem. Es viņus pieskatīju jau otro reizi. Un tad viņu māte man teica:
– Meitenes tevi ļoti mīl. Un mēs jau esam nomainījuši trešo auklīti, be neizdodas atrast, varbūt jūs varat mēģināt?
Rezultātā divus vasaras mēnešus pavadīju kopā ar meitenēm – vienai ir 6, otrai – 9 gadi. Gājām sēņot, zīmējām, daudz sarunājāmies. Es varu gan gatavot, gan palīdzēt saģērbties, gan izķemmēt matus – mēs ar sievu daudz nodarbojāmies ar saviem diviem bērniem. Bet mana sieva bija ļoti skeptiska attiecībā uz manu darbu:
– Kauns. Biji aizsargs, karavīrs un tagad kļuvi par auklīti.
Nu un? Man patīk komunicēt ar bērniem, manā dvēselē ieplūst zināms vieglums no šīs saziņas. Man ar viņiem ir interesanti. Jā, lieliski ir tas, ka gūstu labus ienākumus, kas papildina ģimenes budžetu. Bija tā, ka divdesmitnieku bija jāpriecājas mēnesi, bet tagad es uzreiz atvedu mājās 75 000 rubļu – un tas ir strādājot uz pusslodzi.
Rezultātā jau gadu strādāju šo darbu. Turklāt pirmā ģimene, kurā strādāju kovida pandēmijas laikā, pārcēlās uz Sočiem, bet mani sapazīstināja ar citiem bērnu vecākiem, tā sakot, no rokas rokā. Šai ģimenei ir divi bērni, daudz darba, dažreiz pat nedēļas nogalēs, un dažkārt pat pārnakšņošana ārpus mājas.
LASI VĒL: Māte nomira dzemdībās. Bet mans dēls atveda mājās abu kopīgo bērniņu un pavēstīja mātei, ka nav spējis viņu atstāt dzemdību namā
Bet laulātā draudzene joprojām ir nelaimīga. Viņai kauns stāstīt draugiem par manu darbu, un visu laiku paziņas man saka, lai es atrodot nodarbošanos, kas piemērots vīrietim un viņa vecumam. Viņi redz mani kā priekšnieku kādā drošības dienestā, tāpat kā daži mani kolēģi. Bet viņi maksā man 120 tūkstošus rubļu! Tā man ir laba nauda. Nesen virtuvē sākās remonts, beidzot saremontēju mašīnu. Turklāt mans oficiālais darbs man nepavisam nav slogs, es nenogurstu, bērni man sagādā prieku, man tā man ir laime.
Bet es to nepavisam nevēlos klausīties kaut kādas pamācības, esmu jau izgājis cauri militārajai karjerai. Pagatavot piena putru, pabarot bērnus, atpūsties vasarnīcā un šādi pelnīt naudu: tas ir viss, kas man tagad vajadzīgs, lai justu dzīves piepildījumu.