Kad mēs pārcēlāmies uz savu dzīvokli, mēs vispirms sastapām ar savu kaimiņieni Ļenu. Viņa kopā ar atvasēm atgriezās no bērnudārza.
Tad sievietei jau bija divi puikas un meitene un viņa gaidīja ceturto atvasi. Viņi nebija īpaši labi ģērbušies. Un vispār kaimiņienes izskats neradīja uzticamību – radās iespaids, ka viņa vai ir hroniski nogurusi vai arī lieto alkoholiskos dzērienus. Uzreiz tas nebija skaidrs.
– Sveiki! Vai jūs esat mūsu jaunie kaimiņi? Prieks iepazīties, – Ļena man un manam vīram teica.
– Labdien, bet mums ir ļoti nepatīkami jūs satikt, – es atbildēju, skatoties uz bērniem, kuri ienāca kaimiņu dzīvoklī.
Šķiet, ka nekas tāds īpašs nav noticis, parasti kaimiņi. Reiz es nolēmu savākt dēla nonēsētās drēbītes, ko atdot trūcīgām ģimenēm, kurām tās nepieciešamas.
Atdod to mūsu kaimiņienei, man ieteica vīrs.
Bet tiešām. Kā es nevarēju iedomāties par to agrāk? Galu galā kaimiņienes ģimenē aug vairāki puikas, turklāt lietas nav tālu jānes.
Paķēru somas ar mantām un uzreiz devos pie kaimiņienes. Piezvanīju pie durvīm. Ļena man tās man atvēra neizpratnē, un, šķiet, ne pilnīgi skaidrā prātā. Es nekoncentrējos uz to, iespējams, cilvēkiem ir svētki un viņi svin.
Ļena, es “izķidāju” Kirila drēbītes un pieliku klāt sīkas patīkamas lietiņas. Tavi dēliņi tās vēl ilgi varēs nēsāt; vai jūs pieņemsiet šo velti ? – taujāju un pasniedzu viņai drēju pakas.
Oho, protams, ka viņi tās nēsās, – viņa paķēra somas, burtiski izraujot tās no manām rokām, – tu pati zini, kādas cenas tagad ir visam. Un drīz mums būs ceturtais bērniņš, atklāja topošā māmiņa.
“Valkājiet drēbītes uz veselību, es ceru, ka puikām patiks,” es teicu un devos mājās.
Pēc tam es ieraudzīju, ka Kirila drēbes valkā kaimiņu zēni, un biju ļoti gandarīta, ka varējām palīdzēt tiem, kam tas bija vajadzīgs.
Pēc tam, kad kopā ar Kirilu tīrījām mājokli, nolēmām sakārtot arī viņa rotaļlietas. To bija daudz, gan jaunu, ar kurām viņš spēlējās, gan tādas, kuras bija atstājis dīkstāvē. Viņš vienkārši sāka pieaugt, tāpēc mazais cilvēks vairs nebija ieinteresēts salikt kubus, piramīdas, kā arī braukāties ar vienkāršām automašīnām, kas domātas jaunākiem bērniem.
Kirjuša, varbūt atdosim rotaļlietas, ar kurām tu vairs nespēlējies, bērniem. kas dzīvo blakus dzīvoklī? – jautāju dēlam.
“Labi, es ceru, ka viņiem patiks. Dod to un to … – Kirils sāka kārtot visas rotaļlietas un nolika malā tās, kas viņam vairs nešķita interesantas.
Tātad mums izdevās savākt veselu rotaļlietu kalnu. Mēs uzreiz devāmies pie kaimiņiem. Mūsu dēls pats vēlējās rotaļlietas nodot apkārtnes bērniem no trūcīgām ģimenēm.
Ļena kaut kā piesardzīgi paņēma rotaļlietu maisu, atvēra to un pārbaudīja saturu.
Pēc tam viņas sejā pazuda skeptiskā izteiksme, jo viņa pārliecinājās, ka visas mantiņas ir teicamā stāvoklī. Viņa izplūda smaidā un teica:
Bērni priecāsies par jaunām rotaļlietām, bet mēs tās nevaram atļauties dārdzības.
Kaimiņiene paņēma rotaļlietu maisu bet mēs ar dēlu devāmies mājās ļoti laimīgi. Kirilam ļoti patika darīt labas lietas, un es sajutu lepnumu par savu zēnu.
Pēc tam kaimiņiene sāka mūs apmeklēt bieži.
Mēs nekļuvām par draudzenēm nedraudzējāmies, bet viņa regulāri klauvēja pie kaimiņu durvīm un kaut ko lūdza. Vai nu maizi, tagad miltus… Kaut kā negaidīti sievietei beidzās kāda pārtikas prece vai sadzīves produkts, bet viņai, šķiet, bija slinkums doties uz veikalu. Mani viņas lūgumi īpaši neuztrauca, bet tomēr jutu diskomfortu, jo nevarēju atteikt grūtniecei.
Un tad atkal atskanēja durvju zvans, uz sliekšņa stāvēja Ļena. Un kas viņai šoreiz vajadzīgs? Viņa nekavējoties ķērās pie lietas, pat nesveicinoties:
– Vai jūs man nevarat iedot dažus gaļas gabalus? Es gribu vārīt zupu, bet gaļas nav.
Es sajutos nepatīkami, es to nebiju gaidījusi:
– Mums tagad nav gaļas, bet ir desa, es klusi un nedroši teicu.
LASI VĒL: Māte nomira dzemdībās. Bet mans dēls atveda mājās abu kopīgo bērniņu un pavēstīja mātei, ka nav spējis viņu atstāt dzemdību namā
– Nekas, desa arī derēs – Ļena iesmējās un ieskatījās dzīvoklī.
Nesapratu, ko es daru, bet iedevu viņai desas gabalu, atstājot nelielu gabaliņu vīram brokastīs.
Pēc tam sajutos pavisam nejauki. Kā tad tā – jācieš nekaunība pašam savā mājā!
No rīta vīram visu izstāstīju, viņš nedaudz pasmējās, bet mudināja mani pārtraukt veikt savus labos darbus Laipnībai nevajadzētu būt par apgrūtinājumam citiem, un augstprātīgiem kaimiņiem vairs nav jāpalīdz.
Pēc tam mani pašu sarūgtināja, ka daži cilvēki kļūs nekaunīgi, kad dari viņiem labu – šādi ļaudis pārstāj novērtēt palīdzību un prasa arvien vairāk.