– Nāc pie manis! Es cepšu pīrāgus, speciāli tev nopirku lauku pienu. Bet tu esi pametusi savu mazuli. Kāpēc tā? teica Valda, satverot Katrīnu aiz rokas.
– Valdas tante, kāpēc man viņš ir vajadzīgs? Man nav naudas, es vēl mācos, kā man bērnu izaudzināt? – taisnojās Katrīna.
– Kāds bērnam ar to sakars? Viņam tagad ir daudz sliktāk nekā tev! Slimnīcā viss ir pēc grafika, viņš ilgstoši guļ slapjos autiņos, izsalcis un raud! Neviens klāt nepienāks – norādīja tante Valda.
– Tante Valda! Nu ko tu no manis gribi? vaicāja Katrīna
– Tu pati cieti visu savu bērnību, nepieredzēji nekādas rūpes vai maigumu no vecākiem. Vai tu to pašu novēli savam mazulim? – neizpratnē bija tante.
– Man esi, tu, Valdastant, Katrīna pasmaidīja caur asarām.
– Tieši tā! Bet tavam bērniņam nav neviena!
Katrīna izplūda asarās.
– Tātad, uz priekšu un ved viņu mājās! Kas tev piedzima – puika vai meitene? prasīja Valda.
– Puika, atbildēja Katrīna.
– Ej viņam pakaļ! Ņemšu jūs dzīvot pie sevis, man joprojām saglabājušās drēbītes no laika, kad man dēls bija mazs.
Kārlītis atkal pamodās no bada sajūtas. Palātā valdīja klusums. Puisēnam ļoti gribējās raudāt, bet nebija jēgas. Bet tad atskanēja savāds troksnis. Kāds pienāca pie gultiņas un paņēma Kārlēnu rokās.
– Mans dēliņš – Kārlītis dzirdēja nepazīstamu, bet ļoti mīļu balsi.
Drīz puikam tika uzvilkts pampers, jaunas siltas biksītes, vestīte un cepurīte. Viņu ietina siltā segā un paņēma tik siltās rokās, ka to siltumu varēja sajust pat caur drēbēm.
Gāja gadi, un nu jau tante Valda atdusas kapu kalniņā.
Katrīna kārtoja ziedus pie kapu kopiņas un skatījās uz smaidošās aizsaulē aizgājušās večiņas fotogrāfiju, sakot:
– Tante Valda, gribu tev pastāstīt, ka manai meitai Annai bija smagas dzemdības. Bet, paldies Dievam, viss beidzās labi! Viņa ar bērniņu jau atbrauca mājās no dzemdību nama.
Viņas vīrs ir ļoti gādīgs! Bet sākumā viņš gribēja sūtīt sievu uz abortu, sakot, ka vēl ir pāragri dzemdēt bērnu – padzīvosim paši savam priekam. Es atrunāju viņus no šāda soļa, bet kā gan citādi? Tā taču mana miesa un asinis – klāstīja Katrīna.
Tad pie kapu kopiņas pienāca Kārlis ar savu sievu Daci.
– Nu, kā šeit klājas mūsu vecmāmiņai Valdai? – smaidot jautāja vīrietis.
– Guļ, klausās – pauda Katrīna.
– Bet mēs, Valdiņ, vēlamies jums pateikt, ka gaidām ģimenes pieaugumu – Kārlis apskāva sievu.
– Cik apbrīnojami! Tante Valda, vai dzirdēji? Tavs mazdēls ir nolēmis kļūt par tēti! – sajūsmu pauda Katrīna.
Kādu laiku vēl pastāvot pie Valdas tantes kapa, sanākušie atvadījās un devās mājās.
Bet kādas ir tavas domas par šo aizkustinošo stāstu un tā varoņiem? Vai tici, ka ikvienam ir savs sargeņģelis? Būsim pateicīgi, ja dalīsies savā viedoklī!