Kārlītis gulēja nočurājies, izsalcis un raudāja. Vēl pavisam nesen viņam bija silti un labi. Bet tad viņš nāca pasaulē un palika pavisam viens.
Reizēm viņu paņēma svešas rokas, nomainīja autiņbiksītes un iebāza mutē knupīti, kas apziests ar šķidru maisījumu.
Ciešot badu, Kārlītis aizmiga un pamodās no tā, ka atkal bija mitrs un auksts. Dzīvojot šajā pasaulē tikai dažas dienas, viņš jau saprata, ka kaut kas notiek nepareizi, viņam nevajadzētu būt vienam.
Laika gaitā mazulis nāca pie atziņas, ka ir bezjēdzīgi raudāt, un tikai klusi iekunkstējās, gaidot tās pašas svešās rokas.
– Katrīna, sveika. Kur tad tavs bērns? – vaicāja kaimiņiene Valda.
– Kāda tev daļa! Nekur! Es viņu atstāju dzemdību namā! Man viņš nav vajadzīgs! Ej kur gājusi, tante Valda – uzkliedza Katrīna.
– Tu, ko galīgi sajukusi esi? Tā taču ir tava miesa un asinis. Šausmas, un tu viņu atstāji svešiem cilvēkiem! – sašutusi bija Valdas kundze.
Katrīna gribēja pasūtīt kaimiņieni uz elli, taču pārdomāja: tante Valda taču vairākkārtīgi viņai bija palīdzējusi, pabarojusi un ļāvusi pārnakšņot, kad viņas māte sarīkoja dzertiņus dzīvoklī kopā ar pudeles brāļiem.
Valda bija vienīgā, kas Katrīnai nepārmeta par grūtniecību tik agrā vecumā un atrunāja meiteni no aborta. Bet Katrīna jau tad nolēma, ka viņa dzemdēs un atstās bērniņu dzemdību namā.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk