Ivars joprojām draudzējas ar mūsu Māri. Viņam patīk doties makšķerēt kopā ar manu vīru; es neiebilstu, ka viņi kopā pavada laiku. Galu galā zēnam ir vajadzīga vīrišķā audzināšana.
Žēl tikai viņa mammas, kura dzemdēja bērnu sev, nedomājot, ka puikam nepieciešams arī tēvs.
Tagad Ivara mamma jau diezgan paveca. Un es dažreiz iedomājos – nedod Dievs, ja viņai kaut kas atgadīsies. Kas notiks ar viņas dēlu? Personīgi es uzskatu, ka dzemdēt 50 gadu vecumā ir tīrais vājprāts, egoisms un senils infantilisms.
Bērns nav mājdzīvnieks, kuru tu vari ieviest tāpēc, ka to vēlies. Ir jāsaprot, ka mazuļa piedzimšana dzīvē ienes daudz pienākumu, jo viņam ir jānodrošina daudzi apstākļi normālai attīstībai.
Ja nu pēkšņi kaimiņiene aizies mūžībā, kas notiks ar zēnu? Vai viņu gaida bērnu nams? Visam dzīvē taču ir jānotiek atbilstošā laikā.
Ko tu domā par šo stāstu? Vai, tavuprāt, dzemdēt bērniņu vēlīnā vecumā ir prāta darbs? Priecāsimies, ja dalīsies ar savu viedokli komentāros!