Mani sauc Lidija, man ir 60 gadu, esmu pensionāre, kas dzīvo sev par prieku. Jau 10 gadus esmu viena. Bērniem ir savas darīšanas; viņu ģimenes mitinās citās pilsētās.
Mans vīrs nesen nomira, un tagad man ir palikusi tikai mana vasaras māja – tas ir viss mans prieks un izklaide.
Tiklīdz paliek nedaudz siltāks, pārvācos no pilsētas uz turieni, uzkopju mitekli un pagalmu, iekārtoju dārzu, veidoju puķu dobes. Šeit es jūtos labi un mierīgi.
Ziemā gan tur nedzīvoju, sniega šķūrēšana man ir par grūtu. Nav neviena, kas palīdzētu, tāpēc jāpārceļas uz pilsētu. Rudenī ar nobirušajām lapām vēl varu tikt galā.
Bet šogad septembrī nedaudz saaukstējos, pilsētā nosēdēju veselu nedēļu, bet tiklīdz aukstums mitējās uzreiz devos uz savu mīļoto mājiņu.
Piegāju pie mājas, bet tur vārti plaši atvērti. Nodomāju – vai tiešām kāds ļaunprātis ielavījies manā dārzā? Šķita, ka viss ir savās vietās, bet te pamanīju, ka slēdzenes kronšteins karājas pie durvīm.
Kļuva mazliet biedējoši – vai tiešām mājokli aptīrījuši zagļi, un kas gan viņus piesaistīja vientuļas pensionāres namiņā?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk