Vecāki mūsu vietā bieži dara lietas, kuras mēs nenovērtējam. Kopš mūsu dzimšanas viņi vienmēr ir bijuši mums blakus, cenšoties palīdzēt un bijuši pacietīgi dažādās dzīves situācijās. Viņi arī māca mums pārvarēt dzīves visādas grūtības.
Noteiktā mūsu dzīves posmā vecākiem sāk būt nepieciešama aprūpe, kas mums kādreiz bija vajadzīga. Dažreiz bērni nolemj savus novecojošos vecākus ievietot pansionātā – vai nu laika trūkuma dēļ, vai tāpēc, ka tas viņiem ir vieglākais veids.
Taču veciem cilvēkiem dzīve aprūpes iestādēs var būt īstas mokas.
Šis ir stāsts par ģimeni, kurā bija tēvs, māte un dēls. Pēc tēva nāves dēls nolēma māti ievietot pansionātā. Iemesls tam, pēc viņa teiktā, bijis laika un pacietības trūkums. Pēc ievietošanas pansionātā dēls ik pa laikam apciemoja mammu.
Kādu dienu vīrietis saņēma zvanu, informējot, ka viņa māte ir ļoti slima un drīz mirs. Izmisumā dēls ātri aizskrēja uz pansionātu. Viņš mēģināja noskaidrot, vai ir kaut kas, ko viņš varētu darīt, lai palīdzētu savai mātei. Viņa māte viņam atbildēja šādi:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk