Es ienīdu visus – sevi, savu vīru un šo radījumu, kas ne uz minūti nepārstāja brēkt. Tonakt es neaizvēru ne acu. Kamēr meitiņa gulēja man uz krūtīm, man bija bail aizmigt, lai nesaspiestu viņu.
Visu nakti skatījos televīzijas pārraides un spēlēju datorspēles, lai novērstu uzmanību no miega. Bet, kad atnāca mana mamma, lai pieskatītu mazuli un es varētu atpūsties, es tik un tā nespēju ieslīgt miegā.
Kad meitiņai palika bija seši mēneši, viss kļuva nedaudz labāk. Man jau bija izveidojies noteikts režīms, sāku gulēt tad, kad to darīja mazulīte. Bet tomēr dusmojos uz sevi, ka neko nejūtu pret bērnu. Es sapratu, ka viņu nemīlu.
Drīz vien ar to samierinājos un vienkārši centos labi darīt savu mammas darbu. Es negribēju, bet man vajadzēja to darīt. Es pārmetu sev par to un jutos slikti, pastāvīgi biju nomāktā stāvoklī. Bet pašas spēkiem neko nevarēju to mainīt savās sajūtās.
Bet es ļoti labi atceros dienu, kad sapratu, ka mīlu savu mazulīti. Darinai, kā mēs ar vīru viņu nosaucām, apritēja desmit mēneši un viņa jau staigāja.
Kādudien viņa ar vecmāmiņu pastaigājās pa rotaļu laukumu gumijas zābakos, brizdama pa peļķēm. Aizgāju uz veikalu un atgriezos ar smagām somām. Un šis priecīgais bērns, ieraugot mani, skrēja man pretī. Vecmāmiņa desoja viņai pakaļ, bet man garām pabrauca mašīna. Man likās, ka šis transportlīdzeklis aizbrauca garām nereālā ātrumā. Tajā brīdī man acu priekšā pazibēja visa mana dzīve. Un pēdējos 10 mēnešus es redzēju īpaši skaidri – pirmais smaids, pirmais solis, pirmais vārds “mamma”.
Bailes kopā ar bezgalīgu mīlestību piepildīja mani līdz malām. Un tad es sapratu, cik ļoti es mīlu savu mazo princesīti un ka nekad neatstāšu viņu bez aprūpes.
Kopš tās dienas mana mīlestība pret meitiņu ir pieaugusi ar katru sekundi. Tiesa, šo mazo velnēnu arī dažkārt gribas mazliet iekaustīt.
Mēdz būt tā, ka mātes jūtas nenāk uzreiz. Dažām sievietēm tas prasa laiku.