“Mammu, man jau ir 35 gadi. Esmu pieaudzis. Bet acīmredzot ne jau tas ir pieaudzis, jo es dzīvoju kopā ar tevi vienā dzīvoklī. Galu galā tu mani tā audzināji. Es paļaujos uz tevi, tavām rūpēm .
Dažreiz es pieķeru sevi pie domas, ka esmu precējies. Bet ar tevi! Tu man gatavo, mazgā, tīri. Es jūtos ērti dzīvojot kopā ar tevi. Kāpēc man vajadzīga kāda cita? Tu man neesi iemācījusi neatkarību. Un es vairs negribu mācīties, jo man ir tik ērti šādi dzīvot. Tāpēc pat iedomāties nevaru – kurš gan cits var par mani tā parūpēsies? Neviens. Es vienmēr visas savas sievietes salīdzināju ar tevi. Neviens mani nemīlēja tik ļoti kā Tu. Tā kā es nezinu, vai man ir vajadzīga ģimene, es nezinu, vai man tāda būtu jādabū. Un, runājot par mazbērniem, mēs varētu paņemt suni vai kaķēnu. Un tad tava sirds būs mierīga…”
Tad es domāju par savu dzīvi un to, kā es to dzīvoju. Par to, kur es kļūdījos. Ko es esmu izdarījusi, ko dēls man teica. Es gribēju sev labāko. Vēls bērns, Es gribēju viņam dot visu, kas viņam varētu būt vajadzīgs. Es rūpējos par viņu, baidījos, ka viņš pārāk nenogurst, nepārpūlēsies. Es vienmēr viņu sagaidīju no darba, gludināju kreklus. Tomēr es sapratu ka es sev izraku bedri. Visi mani sapņi pazuda vienā mirklī. Tik sāpīgi un mokoši. Tagad, kad es nezinu, ko darīt, esmu zaudējusi. Es saprotu, ka tā nedrīkstēja notikt. No dēla bija jāizveido patstāvīgāks vīrietis. Bet ir par vēlu. Lūdzu, dodiet padomu, ko var darīt?
Šis ir stāsts, ko sarakstījis Yandex Zen lasītājs.
Es nezinu, ko ieteikt. Cilvēku nav iespējams mainīt. Vismaz ne īpaši būtiksi. Viņš jau ir pieaudzis, kuram ir savi uzskati par dzīvi. Diez vai viņš satiks to, kas aizstās viņa māti. Un ja viņa to darīs, tad pati māte ar savu greizsirdību izjauks šo laulību.
Ko tu domā? Rakstiet komentāros!