Labdien, mani sauc Ingrīda. Vēlos padalīties savā stāstā ar jums, mīļās dāmas, lai jūs neatkārtotu manas kļūdas attiecībās ar dzīvesdraugu.
Ar vīru Jāni iepazinos internetā; esam kopā jau desmit gadu, tostarp astoņus laulībā. Abiem aiz muguras neveiksmīga laulība. Bet satiekoties sapratām, ka starp mums ir īsta attiecību ķīmija. Biju tik laimīga, kā vēl nekad mūžā; vīrs nēsāja mani gluži vai uz rokām un teica, ka es esmu ne tikai labākā sieviete, bet arī labākais cilvēks, ko viņam nācies sastapt.
Viņš jūsmoja par manu ķermeni – es patiešām biju slaida, jo regulāri nodarbojos ar skriešanu; esmu pat pievārējusi vairākus pusmaratonus.
Vīram bija jauka mājiņa ar pirtiņu – teju katru nedēļas nogali braucām turp, izbaudījām pirts un kopābūšanas priekus. Daudzkārt mums pievienojās draugi un paziņas – iedzērām vīnu un gremdējāmies saviesīgās sarunās.
Šeit vietā piebilst, ka mans vīrs ir izbijis alhoholiķis, kurš nedzēra jau vairākus gadu desmitus. Taču viņš nenosodīja, ka es ar draudzenēm kopīgos saietos iemalkoju vīnu.
Bet sagadījās tā, ka man saasinājās veģetatīvā distonija un depresija, kas rezultējās nedēļām ilgā bezmiegā. Sāku lietot psihiatra izrakstītos medikamentus; kļuva labāk, un bezmiegs vairs nemocīja.
Taču radās dažādas blaknes, proti, sāku pieņemties svarā. Domāju, ka tā būs pārejoša parādība, bet mans ķermenis brieda arvien vairāk un vairāk. Pašai jau bija pretīgi uz sevi skatīties. Turklāt nokritu no velosipēda un salauzu kāju, kas vēl vairāk veicināja tukluma pieaugumu mazkustīguma dēļ, bet apetīte tikai pieauga.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk