Acīmredzot viņš noskaidroja, kādu summu esmu dabūjusi no nekustamā īpašuma pārdošanas, jo tieši šāda summa viņam tagad steidzami bija vajadzīga. Izklausījās pēc neticamas sakritības.
Es vēl nebiju izdomājusi, kā savu naudu tērēt. Es vienmēr esmu sapņojusi par automašīnu, bet vispirms ir jāiegūst vadītāja tiesības. Šobrīd laika autoskolai man nav.
Tomēr tā ir mana nauda, un man tā ne ar vienu nav jādala. Dzīve var būt ļoti neparedzama, iespējams, pēkšņi man pašai to vajadzēs.
Interesanti, ja es saslimtu, vai bijušais un viņa tagadējā sieva manai ārstēšanai iedotu kaut centu? Nepavisam neesmu pārliecināta.
“Vienkārši iedomājies, ko jūtu es un ko jūt Marina!” man teica bijušais. Bet viņiem nez kāpēc nerūpēja manas jūtas, kad Slava, pat neslēpjoties, devās uz randiņiem ar šo sievieti.
Kad izšķīrāmies, viņš uzstāja, ka manta jādala uz pusēm: lieta nonāca gandrīz līdz dakšām un nažiem.
Ekslaulenis teica, ka viņam vajagot mājsaimniecības lietas ģimenei. Viņš jau bija noskatījis manu dzīvokli, bet tur nekas nesanāca, jo es to biju nopirkusi pirms laulībām.
Pati nomaksāju hipotekāro kredītu. Cik daudz apvainojumu tad viņš man veltīja! Izrādījās, ka esmu ļoti slikts cilvēks, ja negribēju dalīt savu īpašumu ar jauno ģimeni. Un tagad šie paši cilvēki vēlas, lai es iztēlojos, kā viņi jūtas!
Slava apsolīja man atnest visus dokumentus un izziņas, lai pārliecinātu par dēla diagnozes patiesumu. Bet es negribu neko redzēt. Uzreiz nolēmu, ka naudu no manis viņš nedabūs. Jā, Slava apsolīja, ka visu atdos: pamazām, bet stabili.
Bet galu galā pēc ārstēšanas zēnam būs jāiziet rehabilitācija, un tas arī ir diezgan dārgi. Un es tiešām neticu, ka bijušais vīrs man atdos naudu. Jo viņi nevēršas bankā, kurai, maigi sakot, būs vienkārši uzspļaut uz viņu attaisnojumiem. Un arī maksājumu kavējumus kredītiestādesnecietīs.
To visu es pateicu Slavam. Viņš sāka kliegt. Jautāja, ko viņam darīt, lai mainītu manas domas. “Meties ceļos, vai kā?!”
Es nevēlos, lai viņš metas ceļos. Viss, ko es gribu, ir, lai viņš uz visiem laikiem atbrīvo mani no nepieciešamības viņu redzēt. Es esmu pārdzīvojusi pārāk daudz šā cilvēka dēļ.
Bet neizskatās, ka tik viegli atstās mani mierā. Slava teica, ka atzvanīšot vēlāk, kad es kārtīgi padomāšot. Bet es negrasos mainīt savas domas.
No vienas puses, sirdsapziņa mani nemoka. Tā ir mana nauda, man tā nav jādala ar kādu citu. Bet, no otras puses, joprojām jūtu nepatīkamu pēcgaršu.
Mēs runājam par maza zēna slimību. Ja saslimtu kāds no maniem radiniekiem – piemēram, brāļadēls – es samaksātu par ārstēšanu. Bet es nevēlos palīdzēt Slavam un viņa Marinai.
Bet ko tu domā par šo stāstu? Kā tev šķiet, vai Larisa rīkojās pareizi? Būsim gandarīti par taviem komentāriem!