Ar vecumu arvien vairāk vēlos būt klusumā. Un ne jau tāpēc, ka esmu nogurusi no trokšņainām kompānijām un ballītēm. Vienkārši apnikusi kņada. Tā vietā gribu palasīt grāmatu, padomāt, pastaigāties pa parku, pasēdēt pie jūras.
Es vairs nevēlos klausīties bezjēdzīgu pļāpāšanu un nesaprātīgi tērēt savu enerģiju.
Vai tas varētu būt enerģijas taupīšanas režīms? Iespējams. Ir tikai viens izņēmums – mani mazbērni un ar viņiem pavadītais laiks. Šajā gadījumā es cenšos tvert katru vārdu, ko mazbērni saka, jo ir patiesa laime vērot, kā viņi aug.
Gadiem ejot, es arvien mazāk pievēršu uzmanību tam, ko cilvēki par mani domā. Tā ir viņu darīšana. Bet – ja viņi galīgi apnīk ar savu kritiku, padomiem un žēlabām, tad šim gadījumam man palīdz sekojoša maģiska frāze:
“Tas nemaz tā nav. Patiesībā es esmu vēl sliktāka!”
Tas parasti palīdz. Es arī ļauju citiem izdarīt spriedumus par manu dzīvi. Varbūt šāda nodarbe ļaus viņiem kaut ko saprast arī pašiem par sevi.
Kļūstot vecākai, man kļūst vieglāk:
– piedot saviem pāridarītājiem;
– izslēgt no savas dzīves tos, kuriem jau esi piedevusi;
– sākt visu no jauna, daudz ko mainot savā dzīvē.
Varbūt kādam mans izvēlētais ceļš šķiet nepareizs. Bet kurš gan ir teicis, kas ir pareizi un kas ne?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk