Viktorija ieradās pieskatīt Solvitas un Oskara dēliņu Jāni trīs reizes nedēļā, bet pārējā laikā vecāki paši pēc kārtas veltīja laiku bērnam.
Laika gaitā viņi pieraduši cits pie cita, un Viktorija bija kļuvusi gandrīz par ģimenes locekli. Solvita vairs nespēja iedomāties, kā viņi varēs šķirties no Viktorijas, kad pienāks laiks sūtīt Jānīti uz bērnudārzu.
Kādu rītu pēc mīļas sarunas ar Viktoriju un vīra skūpsta Solvita steidzās uz darbu, taču aizmirsa mājās datorsomu.
Viņa nolēma atgriezties mājās, lai to paņemtu, bet tuvojoties durvīm, izdzirdēja smieklus. Viņai tas šķita dīvaini. Solvita uzmanīgi piegāja pie durvīm un sadzirdēja Viktorijas balsi, kas skanēja rotaļīgi un maigi.
Solvita atvēra durvis un ieraudzīja savu vīru apskaujam Viktoriju. Sieviete nespēja noticēt savām acīm, viņai šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu.
– Bet tu taču nemaz negribēji, lai es pie jums strādāju, viņa dzirdēja Viktoriju sakām.
– Nu, es nezināju, ka pie mums atnāks “laime” tavā personā, atbildēja Oskars.
– Tiešām, laime, iesaucās Solvita, atverot durvis. Oskars un Viktoriju strauji atlēca viens no otra, bet bija jau par vēlu.
– Ja mēs nebūtu tevi nolīguši, es nekad nebūtu uzzinājusi, kāds lops ir mans vīrs, sacīja Solvita.
Oskars klusēdams skatījās grīdā, nesakot ne vārda, bet Viktorija sāka trīcēt no bailēm.
– Solvita, lūdzu, nestāstiet manai priekšniecībai par notikušo, viņa teica.
Solvita sāka smieties par šādu aukles nekaunību.
– Ja tu domā, ka no šīs situācijas izkļūsi nesodīti, tad maldies. Un tu, — viņa norādīja uz savu vīru, — dodies uz viesnīcu. Kad es atgriezīšos mājās, es nevēlos tevi šeit vairs redzēt.
Solvita paņēma dēlu aiz rokas un devās ar viņu kopā uz darbu.
Bet kā tu rīkotos Solvitas vietā? Priecāsimies, ja dalīsies komentāros savā viedoklī/pieredzē!