Man bija briesmīga bērnība, un es nepārspīlēju, lai gan mani vecāki bija diezgan pārtikuši un sabiedrībā cienīti cilvēki. Viņi ieņēma vadošus amatus un dzīvoja pārticībā.
Bet viņi mani sita tā, ka uz manis nebija dzīvas vietas. Īpaši mans tēvs bieži izgāza uz mani savas dusmas.
Bet vēl viņi bieži rīkoja ballītes mājās vai arī devās ciemos. Mani vienmēr nez kāpēc ņēma līdzi. Jau tad es sapratu, ka ienīstu savu tēvu. Būdama maza meitene, es gribēju, lai viņš nomirst.
Viņš mani sodīja par jebkuru pārkāpumu un vienmēr draudēja ar bērnu namu. Ja man nebija laika gatavot vakariņas vai nomazgāt traukus, viņš varēja mani piesiet pie radiatora.
Kad man bija 13 gadu, es pametu mājas, lai atrastu bērnu namu. Bet es to neatradu. Es atgriezos mājās naktī, un vecāki mani atkal sita. Es negāju ārā nedēļu, jo manu seju klāja nobrāzumi un zilumi.
Tagad esmu tālu no viņiem un ļoti priecīga. Savus bērnus es mīlu līdz sirds dziļumiem, tāpat kā savu vīru.
Šķiet, ka ir pienācis laiks atlaist pagātni, bet es nevaru. Saprotu, ka tā ir mana pieredze, vajag ar to samierināties un dzīvot tālāk. Bet es nevaru piedot saviem vecākiem, kaut gan esmu tomēr paņēmusi kaut ko pozitīvu no viņu audzināšanas metodēm.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk