Zini, mani nemaz neinteresē, kāpēc viņi mani nemīlēja. Es domāju, ka naidam nebija pamata. Viņi vienkārši bija tādi cilvēki. Tomēr tagad es vairs nevaru mainīt savu attieksmi pret viņiem. Ja es ar grūtībām sazinos ar savu māti, tad tēvu nepavisam negribu redzēt.
Manu acu priekšā uzplaiksnī briesmīgās bērnības bildes. Ne velti saka – nav jēgas gaidīt no bērniem siltumu, ja bērnībā tu uz viņiem esi “elpojis aukstu gaisu”.
Visbriesmīgākais ir tas, ka gadu gaitā tēvs nav sapratis savu kļūdu. Viņš nenožēloja grēkus un nelūdza piedošanu. Viņš nemaz neatceras manu bērnību, it kā viss būtu normāli, un es no mušas esmu uzpūtusi ziloni un izgudrojusi traģēdiju.
Tagad viņam, neskatoties uz lielo vecumu, ir pavisam cits uzdevums – viņš meklē jaunu sievu. Savukārt man pārmet nepateicību un egoismu.
Viņam bija daudzas mīļākās, un katrai viņš stāstīja, cik daudz manā labā darījis, bet es neprotot to novērtēt. Patiesībā viņš manā labā nedarīja absolūti neko.
Pat tad, kad paliku viena ar slimu bērnu rokās, viņš no manis novērsās un teica, lai pati risinu savas problēmas. Mamma piekrita mani pieņemt, bet tikai ar vienu nosacījumu. Viņa pieprasīja, lai es savu dēliņu ievietoju bērnu namā. Vai tu būtu ar mieru kaut ko tādu darīt?
Rezultātā mani pie sevis pieņēma sveši cilvēki. Viņi manu bērnu baroja un ārstēja par saviem līdzekļiem. Un tad manā dzīvē parādījās Igors. Viņš kļuva par manu vienīgo atbalstu. Visus šos gadus mūsu laulības dzīve ir bijusi piepildīta ar mīlestību un rūpēm, tikai pagātne nelaiž vaļā.
Mātēm ir vieglāk visu piedot. Pat bērnunamā pamesti bērni meklē māti, nevis tēvu, un izjūt pret viņām īpašas emocijas. Bet manā gadījumā tēvs man izdarīja pārāk daudz sliktu lietu. Bet es mīlu savu mammu, neskatoties uz viņas vienaldzību, aukstumu un naidu pret mani.
Droši vien es piedzimu šajā ģimenē, lai gūtu pieredzi un neatkārtotu kļūdas attiecībās ar saviem bērniem, lai kļūtu stiprāka un izprastu dzīvi. Tāda bērnība mani rūdīja, es kļuvu stipra un mērķtiecīga.
Vecāki mīlēja tikai manu brāli, bet viņš nomira. Droši vien Dievs viņu sūtīja pie vecākiem, lai viņi nāktu pie prāta, bet mamma un tētis savu iespēju palaida garām. Brālis bija ļoti sirsnīgs un laipns, bet fiziski vājš.
Es savukārt esmu vāja garīgā un morālā izpratnē. Un es nebrīnos, ka viņš nomira, jo nepilngadīgie bērni bieži maksā par savu vecāku grēkiem. Bet jāuzsver, ka es neesmu viņu tiesnesis.
Vai tavā dzīvē ir gadījies kas līdzīgs, varbūt esi vecāku nemīlēts un novārtā atstāts bērns? Priecāsimies, ja izkratīsi savu sirdi – varbūt kļūs vieglāk?