Dēls apprecējās, kad viņam jau bija 33 gadi. Tagad tas jau šķiet normāli, bet agrāk tika uzskatīts, ka par vēlu.. Viņš stājās laulībā, kad viņa draudzene palika stāvoklī. Mēs priecājāmies, jo šis ir mūsu pirmais mazbērns.
Piedzima meitiņa, un mēs bijām laimīgi. Vedekla ir diezgan laba saimniece, mājoklis vienmēr ir tīrs un spodrs, viņa aizraujas ar adīšanu – tas mani pārsteidza, jo es pati tiešām nekad savās rokās neesmu turējusi adāmadatas.
Kopumā mana vedekla ir laba jauna sieviete ar normālu raksturu, dēls ir gandarīts, un man nav ko vairāk vēlēties.
Bet, kad mazmeitai bija trīs gadi, dēls un viņa sieva paziņoja par jaunu grūtniecību. Otrais piedzima zēns. Viņi sāka renovēt māju, kas mums bija palikusi mantojumā no vecmāmiņas. Labi, mēs priecājāmies.
Bet nepagāja ne trīs gadi, kad vedekla paziņoja, ka gaida trešo mazuli. Bet vēl pēc pāris gadiem viņa atkal palika stāvoklī – šoreiz jau ar ceturto bērnu.
Jāmin, ka viņi dzīvo no algas līdz algai, ko saņem mans dēls. Paldies Dievam, ka viņam rokas aug no pareizās vietas – mājās pats visu prot salabot, strādā celtniecībā, daudzas sadzīves lietas veic pats.
Viņš taču ir vienkāršs šoferis, vai tiešām bija vajadzīgs vēl viens bērns? Mājās dēla tikpat kā nav, visu laiku līdztekus pamatdarbam viņš raujas haltūrās.
Protams, viņa sieva dara visu, lai “izsistu” sev visus iespējamos pabalstus. Un viņai pat ir izdevies noformēt maznodrošinātas ģimenes statusu, lai valsts maksātu vēl vairāk. Dažkārt iedod 15 eiro pabalstu, par to vismaz paldies.
Viņa ir ļoti ekonomiska, bet mani tas kaitina. Uz mazbērniem bez žēluma skatīties nav iespējams, vedekla viņiem pērk tikai lietotas drēbes interneta vietnēs. Bet es iegādājos viņiem apavus no savas pensijas, jo uzskatu, ka kurpēm un zābakiem ir jābūt jauniem.
Bet pirms Jaunā gada vedekla iesniedza man sarakstu ar lietām, kas nepieciešamas bērniem. Vai tu domā, ka tajā bija saldumi un rotaļlietas? Nebūt ne! Sarakstā bija tikai nepieciešamās lietas, tostarp pat masāžas eļļa, zeķes, zeķubikses – kopumā viss, ko nevar iegādāties caur sludinājumiem.
Dēlam jautāju – kā viņi gatavojas uzturēt ģimeni, kad pasaulē nāks ceturtatais bērns? Bet viņš tikai atgaiņājās.
Es izaudzināju atbildīgu dēlu, strādīgu cilvēku, kurš nebaidās uzņemties nevienu darbu. Viņa sievai ir gandrīz 35 gadi, viņa nekad nekur nav strādājusi. Varbūt 40 gados viņa dzemdēs piekto atvasi? Tas mani nepārsteigtu. Bet galu galā es arī nedzīvošu mūžīgi, vai vienkārši novecošu un nevarēšu palīdzēt.
Vedeklas māte ir mirusi, neviens cits nevar palīdzēt, izņemot mani , lai gan vismaz māja ir atjaunota. Taču jāsaka, ka jau tagad mājoklī ir šaurība, jo ir tik daudz bērnu.
Es vedeklai reiz jautāju: “Kad bērnu pabalsti beigsies, ko tu darīsi? Kur tu meklēsi darbu 40 gadu vecumā, ja neesi strādājusi nevienu dienu. Ja nu, nedod Dievs, ar manu dēlu kaut kas notiks? Ko tad darīt? Kā nostādīt uz kājām tik daudz bērnu?
Man ir vēl viens dēls, kurš uz mani ir aizvainots, jo es ļoti reti pavadu laiku ar viņa bērnu, jo man nav laika – vienmēr jāpalīdz sava pirmā dēla ģimenei. Varbūt es kaut ko dzīvē neesamu sapratusi?
Ko tu domā par šo stāstu? Vai tiešām sievietei mūsdienās ir vajadzīgi tik daudzi bērni, lai dzīvē gūtu piepildījumu? Priecāsimies, ja dalīsies ar savu viedokli komentāros!