Vēlā vakarā mūsu ģimene nolēma iziet pastaigā pa bērnu rotaļu laukumu. Dēls paņēma līdzi jaunu grāmatu par kukaiņiem, kas ap viņu pulcēja bērnu bariņu. Mēs ar vīru stāvējām līdzās.
Pēkšņi mēs izdzirdējām bērna raudas Raudāja mazas meitenes, un visi pieaugušie paskatījās apkārt, meklējot mazuļa vecākus, taču neviens viņām nepienāca viņai klāt. Mammas un tēta vietā pie viņām pieskrēja vecāka meitene, kas bija sēdējusi blakus mūsu dēlam un sāka viņu mierināt.
Ātri uzzinājām, ka meitenes uz rotaļu laukumu atvedusi mamma, bet pati kaut kur devusies kopā ar draudzeni, liekot bērniem izturēties kārtīgi. Vecākajai meitenei bija seši, bet jaunākajai – tikai divi gadiņi. Tādējādi meitenīšu māte nodeva savu atbildību bērnam, kurš vēl nespēj atbildēt pats par sevi, un vēl jo vairāk par savu jaunāko māsu.
Mēs nolēmām kādu laiku gaidīt, kad atgriezīsies meiteņu māte. Kamēr gaidījām, vecākā meitene pastāstīja, ka meitenes bieži staigā vienas. Viņas jau vairākas reizes bija šķērsojušas ceļu pagalmā, lai paskatītos, vai māte nāk mājās, bet viņas mazā māsa skrēja viņai pakaļ.
Pēc pusstundas nolēmām izsaukt policiju. Vīrs teica, ka viņš jau ir saskāries ar līdzīgu situāciju, un policija ātri reaģē uz šādiem izsaukumiem. Jau sāka satumst, un vecāki ar bērniem devās mājās. Lai gan mums ir labs rajons, tomēr divi mazi bērni, kuri atrodas sabiedriskā vietā bez pieaugušo uzraudzības tik vēlā vakarā, man galvā neiederas.
Kamēr kāda sieviete policistam skaidroja situāciju, bērnu laukumiņā pēkšņi parādījās māsiņu māte ar ratiem un vēl vienu mazu bērnu. Viņa, neteikdama ne vārda, paņēma meitenes un devās pastaigāties ar viņām tālāk. Uzreiz bija redzams, ka viņa ir mierīga, gluži kā boačūska, un tas, ka viņas bērni vakarā staigā vieni – ir norma.
Šīs vasaras laikā es divas reizes esmu bijusi lieciniece nepieskatītiem bērniem. Vecākiem, kuri bērnus atstāj rotaļu laukumos, iesaku padomāt par savu rīcību. Patiešām, saskaņā ar statistiku, no 50 pazudušiem bērniem piecus nevar atrast.
LASI VĒL: Viesojos pie draudzenes. Iezvanījās viņas tālrunis, bet es gandrīz zaudēju samaņu, ieraugot, kas ir zvanītājs
Un kādā vecumā jūs sākāt ļaut saviem bērniem doties pastaigās bez uzraudzības? Kā jūs pārgājāt no kopīgām uz patstāvīgām pastaigām? Rakstiet komentāros!