Sveiki, mani sauc Valentīns, man ir 38 gadi. Es dzīvoju kopā ar sievu vairāk nekā astoņus gadus. Mēs iepazināmies, kad es beidzu koledžu. Pats esmu no Omskas, bet atbraucu uz Maskavu strādāt. Vairāk nekā sešus gadus esmu menedžeris lielā medicīnas uzņēmumā.
Es nevaru saukt savu algu par mazu, bet es nenopelnu vairāk par 75 tūkstošiem (aptuveni 1300 eiro). Domāju, ka ar tādu algu var iztikt, īpaši tāpēc, ka dzīvojam privātizētā dzīvoklī, kas ir dzīvesbiedres īpašums.
Manu sievu sauc Lidija. Viņai ir diezgan turīgi vecāki, bet viņi neļauj man tuvoties savām biznesa lietām. Attiecības ar sievasmāti Jekaterinu Sergejevnu man vienmēr ir bijušas saspringtas. Bet vēl vairāk tās saasinājās apmēram pirms pieciem mēnešiem.
Mums bija ģimenes tradīcija: nedēļas nogalē apmeklējām restorānu vai ieradāmies ģimenes vakariņās pie sievas vecākiem. Šoreiz nolēmām apmeklēt kādu vienkāršāku iestādi pilsētas centrā. Man un sievai šoreiz bija piepulcējies viņas brālis ar ģimeni, tāpēc ļaužu pulciņš bija diezgan pakupls.
Kad oficianti sāka izpildīt mūsu pasūtījumus, Jekaterina Sergejevna it kā pārsteigta sacīja:
“Būtu labāk, ja tu strādātu tā, kā ēd!”
Protams, pēc šīs frāzes visi sāka smieties. Un man patiešām ļoti patīk gardi pamieloties. Sveru apmēram 105 kilogramus, bet neēdu neko kaitīgu, man vienkārši ir atlētisks ķermenis, jo agrāk es nopietni aizrāvos ar cīņas sportu.
Sievasmātes frāze mani samulsināja un aizvainoja, bet es nolēmu to neizrādīt un piespēlēju vīramātei:
“Augošam organismam nepieciešams labs uzturs!”
Visi atkal labdabīgi iesmējās, bet laikam arī sievasmāte iejutās lomā un negribēja manu atbildi atstāt bez ievērības, tāpēc turpināja:
“Tu ēd, ēd, tikai paturi prātā, ka šeit nav lēti. Vai ar savu algu varēsi samaksāt par sevi un savu sievu?”
Fakts ir tāds, ka pēc pateiktā sievvasmāte pasmaidīja un sāka meklēt atbalstu viesos, taču viņas ļaunais joks nevienam neizraisīja smaidu. Bet man iekšā viss vārījās. Es vienkārši piecēlos un aizgāju neko nesakot. Ar metro braucu mājās, bet automašīnas atslēgas atstāju sievai.
Sieva ieradās pēc pusstundas un teica, ka pēc manas aiziešanas viesi sēdējuši pilnīgā klusumā, bet pēc tam ātri vien izklīduši Man bija prieks, ka visi mani saprata un neturpināja izklaidēties. Pēc šī gadījuma gandrīz piecus mēnešus neesmu sazinājies ar Jekaterinu Sergejevnu. Interesantākais ir tas, ka viņa lieliski saprot savu vainu, bet nevēlas spert pirmo soli, lai samierinātos.