Vecākiem es piedzimu vēlu, esmu viņu vienīgais bērns. Bet tik un tā man šķiet, ka es neesmu viņu īstā meita. Tagad mammai un tētim abiem ir 64 gadi, bet man vēl tikai 20. Dzīvoju ar puisi pusotru gadu, īrējam dzīvokli. Viņš strādā un mācās, un es tikai mācos. Tik tikko pietiek naudas dzīvokļa īrēšanai. Mēs neēdam daudz, ar pārtikas precēm palīdz mani vecāki.
Tiklīdz mēs sākām dzīvot kopā, viņi uzreiz nolēma, ka mums ir jānoslēdz oficiāla laulība. Mēs negribējām steigties, bet nolēmām piekāpties un apprecējāmies. Pēc tam vecāki visu laiku sāka runāt par mazbērniem. Mēs bijām kategoriski pret bērnu radīšanu tik ātri. Kur dzīvot īsti nav, abi vēl mācāmies. Vīrs pelna grašus. Bet mamma un tētis visu laiku uztraucās, ka aizies aizsaulē vēl pirms mazbērnu piedzimšanas.
Viņi mūs uzaicināja uz sarunu aprunāties un piedāvāja sekojošu plānu:
“Tu dzemdēsi un turpināsi mācīties. Tev atlicis tikai gads, un šo laiku mēs rūpēsimies par mazuli. Par maternitātes pabalstu nopirksi mums mazu mājiņu laukos. Mēs ar tēti pārcelsimies uz turieni, bet jūs dzīvosiet mūsu dzīvoklī un jums nekas nebūs jāīrē. Gadu līdz studiju pabeigšanai dzīvosiet pie mums, bet ja jums šādas vēlmes nav, tad mēs pagaidām maksāsim par dzīvokļa īri. Visu nepieciešamo bērnam nopirksim paši,” klāstīja mamma.
Tētis turklāt solīja, ka uzdāvināšot mums arī automašīnu, ja piedzims puika.
Protams, mani vilināja viņu piedāvājums, bet es negribēju dzemdēt dzīvokļa dēļ. Tomēr dzīve ir ieviesusi savas korekcijas. Kad notika šī saruna, biju jau piektajā grūtniecības nedēļā, bet tajā brīdī nezināju.
Tagad dzemdību laiks ir pavisam tuvu, bet neviens pat autiņbiksītes nav nopircis un klusē. Es domāju, ka vecāki mums sagādās nepieciešamās lietas, kad būšu pēdējā posmā – galu galā viņi ir cilvēki gados veci un, iespējams, tic dažādām zīmēm. Bet nekā tāda.
Zvana mamma un jau piekto reizi jautā, vai mazdēla piedzimšanai viss ir sagatavots. Es viņai atbildu noliedzoši, jo visu naudu tērējam dzīvokļa īrēšanai. Uz to viņa tikai atbild: “Ko par to domā tavs vīrs?”
Lūk, ko mums tagad darīt? Meklējam istabu, lai vismaz kaut kāda nauda paliek iztikai un zīdaiņa preču iegādei. Pirms dzemdībām mums vairs laika nopirkt visu nepieciešamo, bet vismaz kaut ko. Bet grūtniecēm neviens īsti negrib izīrēt istabu. Es nezinu, kā būt.
Iespējams, tiklīdz piedzims bērns, par maternitātes pabalsta naudu nopirksim mājiņu laukos.