Atcerieties, cik pacietīgi es jums kaut ko mācīju. Kā es iemācīju ēst pašiem ar karoti, ģērbties, tīrīt zobus, risināt parastus sadzīves jautājumus. Pienāks dienas, kad mans novecošanas process kļūs manāmāks. Es lūdzu jūs būt pacietīgiem. Un mēģiniet saprast, kas man ir jāpiedzīvo, mēģinot izprast jūsu gadžetus un lietojumprogrammas.
Ja kāda doma vai sarunas pavediens dažreiz apraujas, man vienkārši vajag laiku, lai atcerētos apspriesto. Nav nepieciešams nervozēt. Nevajag aizkaitināties un būt augstprātīgam. Viss, kas jums jāzina, ir tas, ka man vissvarīgākais ir būt kopā ar jums. Jūs vienmēr būsiet paši svarīgākie manā sirdī.
Tagad, kad es vairs nespēju pārvietoties tik ātri kā jūs, ļaujiet man paņemt jūsu roku un mēģināt saskaņot savu soli. Es arī turēju jūsu rociņu, kad jūs tikko mācījāties staigāt. Un tad man nebija skumji!
Vienkārši pavadiet laiku ar mani. Mēģiniet mani saprast. Ļaujiet man dzīvot mīlestībā un rūpēs. Kopā ar jums pavadītais laiks man ir īsta dāvana, ko vērtēju augstāk par visu pasaulē.
Es beidzu vēstuli ar smaidu uz lūpām un mīlestību sirdī pret jums, manu ģimeni. Neaizmirstiet – es jūs visus mīlu!