– Sveiks, dēls. Es tagad esmu autostacijā, ierados pie tevis ciemos. Atbrauc man pakaļ, lūdzu, jo somas ir smagas, bet taksometra pakalpojumi dārgi. Tādu zvanu no vīramātes saņēmu kādā sestdienas rītā. Zvanīja mana vīramāte, mana vīra Igora māte.
Sieviete dzīvo aptuveni divsimt kilometru no mums. Acīmredzot viņa bija nolēmusi mums sagādāt pārsteigumu, tāpēc nebrīdināja par savu vizīti.
Pirms diviem mēnešie vīramāte jau ciemojās pie mums, palika trīs dienas un devās mājās. Un tagad viņas ierašanās bija pārsteigums.
Protams, šīm dienām mums bija citi plāni. Mēs ar vīru gribējām sakārtot lietas visās istabās, jo bija gaidāmi svētki, bet mamma, protams, ir svēta. Atbrauca – tātad jāuzņem ar godu.
Vīrs izsauca mammai taksometru un uzreiz par to samaksāja. Viņš mātei paskaidroja, ka viņam būs nepieciešams ilgs laiks, lai ar savu automobili nokļūtu stacijā, un tas prasīs divreiz ilgāku laiku. Vīramāti šāds risinājums apmierināja.
Aizgāju uz virtuvi un sāku gatavot brokastis. Nolēmu ātri uzvārīt griķus un izsautēt kotletes ar mērci. Man saldētavā ir gatavas kotletes, bieži gatavoju tās – sanāk ātri un garšīgi. Kā arī ātri sagriezu salātus no tomātiem un gurķiem, bet tējas galdam sacepu pankūkas.
Drīz mana vīramāte piebrauca ar taksometru. Igors nokāpa lejā, lai palīdzētu uznest viņai somas. Vīramāte tiešām ieradās ar divām milzīgām somām. Man nebija ne jausmas, kā viņa tās spēja pacelt un atgādāt līdz mums. Sasveicinājos ar vīramāti, pavadīju uz vannasistabu nomazgāt rokas un aicināju pie brokastu galda.
Mēs kopā apsēdāmies, pabrokastojām, un tad vīramāte piedāvāja izpakot viņas somas. Es sāku krāmēt ārā to saturu.
Vīramāte bija atvedusi paštaisītus konservus: gurķus, lečo, tomātus, adžiku, papriku, ābolus savā sulā. Viņa to visu izņēma no somām un teica:
– Dārgie bērni, pēdējo reizi, kad ciemojos pie jums, redzēju, ka jūs lielveikalā pirkāt konservētus tomātus un izdevāt lielu naudu par mazu burciņu. Šeit es jums atvedu savus garšīgos mājās gatavotos dārzeņus un augļus. Kāpēc tērēt naudu veikalā? Labāk iedodiet to man, atšķirības nekādas. Bet man ir viss savs, paštaisīts. Ko jūs par to sakāt?
Es biju vieglā šokā. Mūsu ģimenei vispār nepatīk konservēti produkti, mēs ar vīru tos pērkam ļoti reti. Mēs cenšamies ēst tikai svaigus dārzeņus. Pagājušajā reizē tieši vīramāte piedāvāja lielveikalā nopirkt tomātus, jo gribēja no tiem pagatavot kādu našķi ar majonēzi, kas dēlam ļoti patīk. Bet es tikpat kā netaisu salātus, kam pievienota majonēze, jo cenšos ievērot veselīgus ēšanas paradumus.
Kad es to visu paskaidroju vīramātei, viņa apvainojās un teica:
– Kas man jādara? Vest konservus atpakaļ? Un es tik ļoti centos tevi iepriecināt.
Vīrs mierināja mammu, teica, ka iedos viņai naudu, tas viņu uzreiz uzmundrināja. Un tagad es sāku raizēties, vai viņa nesāks mums nepārtraukti piegādāt savu konservēto produkciju.
Vīramātes atvestie tomātu konservi izrādījās ļoti skābi, tie ilgi stāvēja ledusskapī, līdz pazuda.
Bet kā pateikt vīramātei, ka mums viņas sagataves nav vajadzīgas, it īpaši par naudu? Mēs pašlaik maksājam hipotekāro kredītu, tāpēc mums ir ierobežotas finasiālas iespējas.