Mīļie un dārgie, mani bērni!
Sestdien jūs atnāksiet pie manis, jo man ir dzimšanas diena. Jūs ievērosiet, ka esmu jau sākusi novecot. Es lūdzu jūs būt pacietīgiem un mēģināt saprast, kādas ir manas šā brīža sajūtas.
Ja jūsu tēvs vai es stāstīsim to, ko jau esam stāstījuši pēdējo reizi, ja mūsu stāsti vairkārtīgi atkārtosies, nevajag mūs pārtraukt, lai aizkaitināti pateiktu, ka mēs to pašu stāstījām jau pirms maza brīža. Vienkārši klausieties, lūdzu. Tikai atcerieties – kad bijāt mazi, es jums pirms gulētiešanas daudzreiz lasīju priekšā vienu un to pašu pasaku
Ja es saku, ka negribu tagad iet dušā, nevajag uz mani niknoties, un vēl jo mazāk likt kaunēties. Vēlreiz mēģiniet atcerēties, kā vakaros pēc darba, noguruši un nepietiekami izgulējušies, mēs ar tēti jūs bērnībā pierunājām nomazgāties. Jo jums taču tiešām nepatika to darīt, vai ne?
Ja redzat, ka es nesaprotu jaunās tehnoloģijas, tad nevajag dusmoties, vienkārši ļaujiet man iemācīties. Un neskatieties tik ērcīgi uz mani!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk