Tā bija grūta diena, un Ivans Razumovs no Baltkrievijas bija ceļā uz mājām. Būdams pie auto stūres, viņš pamanīja gar šosejas malu mazu meitenīti, kura skrēja ar savu suni.
Ivans apturēja auto, lai uzzinātu, kas notiek ar meiteni. Tas nav normāli, satikt mazu meiteni blakus vientuļam ceļam.
Pieejot pie viņas, Ivans pamanīja, ka meitene bija netīrās drēbēs, nonēsātos apavos, neķemmētiem matiem, un viņas acīs bija izmisums.
“Kā Tevi sauc?” – jautāja Ivans. Meitenes suns sāka rūkt uz viņu. ” Žeņa …Fedoroviča … Vladimira meita.”
Ivans saprata, ka meitene kaut kur dodas. Izrādījās, ka mājās viņiem nebija nekā ēdama, un viņa devās uz kaimiņu ciemu pēc saldējuma.Un pie tam viņas vecāki bija tik piedzērušies, ka nebija spējīgi par viņu parūpēties.
Meitene stāstīja Ivanam: “Es ilgi skrēju … man sāp kājiņas … un rokas … es nokritu.” Ivans iedeva meitenei padzerties ūdeni un pazvanīja speciālam dienestam. Viņi atbrauca un aizveda meiteni uz slimnīcu.
Pēc dažām dienām sociālā dienesta darbinieki devās uz viņas mājām, lai satiktos ar vecākiem. Inspektori bija šokēti: meitenes vecāki gulēja uz grīdas, un neviens no viņiem nebija spējīgs runāt.
Par laimi, Žeņa ātri atguvās. Viņa izrādījās ļoti mīļa un jautra meitene.
Tikmēr Žeņas glābējs Ivans, pastāvīgi apmeklēja viņu slimnīcā. Kad viņš ieradās, meitene viņam sacīja: “es gaidīju Tevi.” Ivans vēlējās adoptēt šo meiteni. “Es esmu gatavs to darīt tieši tagad. Bet man nepieciešams zināt savas ģimenes viedokli. ”
Cik jauki apzināties, ka pasaulē joprojām ir laipni un atsaucīgi cilvēki, tādi kā Ivans. Galu galā, neviens nezina, kas varēja notikt ar meiteni!
Bet ir arī skumīgā puse šim stāstam: jo Ivans nebija pirmais autovadītājs, kurš pamanīja pamesto meiteni. Viņa skraidīja gar šo ceļu vairākas stundas! Un neviens negribēja apstāties!
Ja jums patika šis raksts, neaizmirstiet padalīties ar tuvajiem un draugiem!