Labdien, mani sauc Nataša, man ir 34 gadi. Cilvēks pats nevar sevi objektīvi novērtēt, bet es tomēr teikšu, ka esmu diezgan labs cilvēks. Nekad nevienu neesmu nodevusi, vienmēr centusies iejusties citu cilvēku “ādā”, gājusi uz kompromisiem un palīdzējusi visiem, kam varēju.
Protams, liktenis man vairākkārt ir mēģinājis dot zīmi, ka es izrādu pārmērīgu laipnību pret citiem, tomēr dzīves mācības mani kā cilvēku nav mainījušas.
Man pagaidām nav bērnu, lai gan es ilgu laiku dzīvoju ar vīrieti, bet galu galā šī kopdzīve izjuka. Šobrīd es jūtos labi, būdama viena, un pat nesteidzos uzsākt jaunas attiecības. Jāmin, ka strādāju labā darbā un pieklājīgi pelnu. Teju visi radinieki zina par manu materiālo stāvokli un mēģina aizņemties naudu. Ir pat tādi “kadri”, kuri nelūdz aizdevumu, bet vēlas saņemt bezatlīdzības palīdzību.
Man ir māsa vārdā Jekaterina. Mums ir tikai gada atšķirība, bet mēs esam principiāli atšķirīgas. Esmu no tām sievietēm, kuras prāts ņem virsroku pār jūtām, bet manai māsai vienmēr viss ir tieši pretēji. Viņa ir romantiska, vējaina dāma. Jekaterinai bieži bijuši romāni ar vīriešiem, bieži ar provinciāļiem, tāpēc vienīgais, kas māsai ir – vecs dzīvoklis, kas nav remontēts kopš padomju laikiem. Pēdējos četrus gadus Jekaterina dzīvo kopā ar partneri.
Nesen abi nolēma attiecības noformēt oficiāli, bet pirms tam veikt remontu dzīvoklī. Remonta laikā mana māsa nezināja, kur dzīvot, tāpēc lūdza manu palīdzību. Protams, es nevarēju atteikt savai vienīgajai māsai, turklāt viena istaba manā mājoklī bija pilnīgi brīva.
Precizitātes labad ir vērts atzīmēt, ka mana māsa ir bez darba, bet viņas topošais vīrs ir programmētājs, kurš strādā attālināti no mājām. Pirms pārvākšanās pie manis māsa un viņas vīrs teica, ka ēd ļoti maz. Drīz es sapratu, ka tā vienīgais iemesls bija tas, ka Jekaterina nemāk un nevēlas gatavot. Tas, ko pagatavoju es, abi ar laulāto apēda ātri un ar baudu.
Drīz vien sapratu, ka man būs ārkārtīgi grūti saprasties ar šo pāri. Jekaterina un viņas vīrs gandrīz nekad neizgāja no dzīvokļa. Viņi pat nevarēja aizsoļot uz tuvāko pārtikas preču veikalu. Viņi neko negatavoja, bet ēda tikai to, ko gatavoju es.
Māsai devu mājienu, ka viņas un vīra uzvedība, maigi izsakoties, nav bijusi gluži pareiza, uz ko saņēmu atbildi:
“Es domāju, ka ģimenē nav pieņemts ēdienu dalīt “savā” un “manējā”.
Tomēr man izdevās panākt, ka māsa nedaudz sajūt kaunu. Viņa un viņas vīrs sāka iet pēc pārtikas, bet joprojām neko negatavoja. No veikala atnesa tikai jogurtu un augļus.
Vienā brīdī man tas viss apnika – teicu, lai abi sakravā mantas un dodas prom. Viņi palika ļoti dusmīgi un neaizmirsa visiem radiniekiem pastāstīt, kāds es esmu briesmīgs cilvēks.
Kā tu domā, vai es rīkojos pareizi? Raksti komentāros!