Tad pie manis pienāca nepazīstams vīrietis un piedāvāja nopirkt bulciņu ar magoņu sēklām, uz kuru es ilgi skatījos. Es nekad neaizmirsīšu, kā es to ēdu un rūgti raudāju.
Tagad es nevaru ciest konditorejas izstrādājumus, jo man tie asociējas ar manu grūto likteni.
Es nokļuvu bērnu namā. Neskatoties uz to, mana dzīve ir izveidojusies labi. Es cerēju, ka kādu dienu mamma atgriezīsies pēc manis. Un tad es viņu patiešām satiku.
Tas bija mēnesi pirms mani adoptēja cita ģimene. Es atceros katru vārdu, ko tajā dienā dzirdēju no viņas. Un nē, tā nebija atvainošanās. Tās bija apsūdzības un pārmetumi.
Savu rīcību viņa pamatoja ar karjeras un personīgās dzīves trūkumu. Mamma stāstīja, ka neesot domājusi, ka paliks bez darba un ar mazuli rokās.
Pēc viņas teiktā, man esot jābūt pateicīgai, ka mani savā ģimenē uzņems sveši cilvēki. Jo ar viņiem man būs labāk, bet kopā ar viņu man būtu jāmirst badā. Un šādi mums abām būs iespēja piedzīvot labāku nākotni.
Tad es mammai lūdzos, lai viņa mani nepamet. Bet tagad es tiešām sapratu to, ko viņa man klāstīja.
Tikai tagad varu droši teikt – paldies, sieviete, ka devi man iespēju uzaugt normālā ģimenē, kurā vecāki ir gatavi darīt visu sava bērna labā. Un paldies audžu vecākiem, ka iemācīja man novērtēt savus tuvākos.