– no visa spēka iezvēlu viņam starp kājām. Mūsu mājās viņš vairs neparādījās.
Skatoties uz visu, kas notiek mūsu mājā, bieži domāju: viss būtu savādāk, ja būtu nomirusi mamma, nevis tētis. Sākumā man bija kauns par šādām domām. Bet ar katru dienu es kļuvu pārliecinātāka – ja man liktu izvēlēties, kurš atstāj šo pasauli, māte vai tēvs, bez vilcināšanās būtu izvēlējusies tieši mammu.
Vienā no mūsu ķīviņiem es viņai uzkliedzu:
– Būtu bijis labāk, ja nomirtu tu, nevis tētis!
Viņa kļuva bāla, tad vienkārši aizgāja un ieslēdzās savā istabā. Pēc trim stundām viņa iznāca un man teica, ka vairs nevēlas mani redzēt un ka man jāvācas prom no viņas dzīvokļa. Sakravāju savas mantas un devos dzīvot pie omītes.
Kopš tā laika ir pagājuši divi gadi. Es joprojām dzīvoju pie vecmāmiņas. Es nekad vairs neesmu redzējusi savu māti un pat nezinu, kā viņai iet. Godīgi sakot, es priecājos, kā izveidojās situācija. Un es nenožēloju vārdus, ko dusmās pateicu savai radītājai.