Es pacentīšos izstāstīt īsi, bet nesolu. Mātei mūs laida pasaulē agrā vecumā. Ar vienu māsu man ir četru gadu starpība, ar otro jau krietni vairāk – 17.gadu. Tēvus (bet viņi mums ir katrai savi) mēs nekad neesam redzējušas.
Ņemot vērā to, ka mammai nebija ne darba, ne izglītības, viņa mūs uzkrāva uz vecmammas pleciem.
Dzīve mums bija grūta. Šķiet 2010.gadā brīnumainā kārtā mēs saņēmām no valsts labiekārtotu dzīvokli divu īpašnieku mājā – tas bija ērts, bet 10 kilometru attālumā no pilsētas. Protams, mamma uz turieni nepārvācās, trīs gadus mājoklis stāvēja tukšs. Pa to laiku vecmāmiņa, atklāti sakot, sajutās nogurusi un izdzina mūs ārā, jo mums, lūk, esot iedots savs mājoklis.
Tad mamma sāka “spēlēt uz visu banku” : viņa atrada bijušo cietumnieku un sāka dzīvot kopā ar šo vīrieti uz viņa mātes rēķina. Viņš dzēra, pastāvīgi aizskāra mūs visus un pacēla roku. Tad es paņēmu mājas atslēgas un devos uz piešķirto mājokli. Tas bija tukšs, gulējām uz grīdas, bet šķīvjus turējām klēpī, bet, ak Dievs, vismaz bijām mierā un klusumā.
Es iestājos koledžā. Protams, kad bija iespējams, piestrādāju uz pusslodzi, bet naudas nepietika pat pārtikai (starp citu, vēlāk no mājokļa māte izmeta arī manu jaunāko māsu, sak, audzini tu, viņa ar patēvu nesaprotas). Man bija jālūdz palīdzība mammai. Katru reizi šī procedūra bija ārkārtīgi pazemojoša. Man pārmeta, ka mātei neko nedodu, bet tikai ņemu.
Šķiet, trešajā kursā atradu vairāk vai mazāk pilnvērtīgu darbu, kļuva nedaudz vieglāk. Mammīte tikmēr piedzemdēja pēcnācēju no bijušā cietumnieka, saņēma māmiņas algu un nopirka istabu komunālajā dzīvoklī, kas (kaut kas apbrīnojams!) arī vairākus gadus bija stāvējis tukšs. Es nevēlos iedziļināties detaļās, tas pēc būtības ir garš un ne pārāk interesants stāsts.
Zeka māte nomira, bet viņš izdzina mūsu māti no mājokļa. Tagad viņa dzīvo istabā, ko nopirka par maternitātes pabalstu. Ar māsu principā satiekam labi, bet kopā nesanāk pavadīt daudz laika, jo mums ir ļoti dažādi dzīves ritmi. Tāpēc viņa mierīgi aizbrauca: vai nu tusējas ar savu puisi, vai ir darbā, bet pie mammas tikai pārguļ.
Tādējādi – vienmēr, kad man zvana mamma, viņasāk man bojāt nervus ar jautājumu, kad tad es izpirkšu viņas mājas daļu, jo tas esot netaisnīgi, ka es dzīvoju savrupmājā kā karaliene, bet viņai, nabadzītei, tas ir liegts. Turklāt atgādināšu, ka ar māsu esmu vairākkārt runājusi, viņai pret mani nav nekādu pretenziju.
Un pavisam nesen māte apgalvoja, ka esot pacietusi bijušo cietumnieku, lai es varētu dzīvot atsevišķi, tas ir, “manis dēļ”. Un es nekādā gadījumā neatsaku, bet man vienkārši vēl nav iespēju: mājai ir nepieciešams remonts, te viena, te otra lieta. Es domāju, tāpat kā visiem citiem. Vispār dzīvošanai man pietiek līdzekļu, bet neko vairāk nevaru atļauties.
Mammai ir pilnīgi vienalga, kā man klājas – viņa domā tikai par mājokļa daļu, kas man būtu jāizpērk. Viņa paziņoja, ka man esot laiks ņemt kredītu, jo viņai ar iztikšanu ir ārkārtīgi grūti.
Es, atklāti sakot, esmu apmulsusi. Un nezinu, ko darīt. Atvainojos par “vinegretu”, šis ir tik garš stāsts, centos visu izskaidrot, tāpēc īsi nesanāca.