Es nekad netērēšu savu laiku, ja redzēšu, ka vīrietis nav piemērots attiecībām. Šajā gadījumā es nekavējoties pārtraucu saskarsmi, ne reizi nenožēlojot savu lēmumu.
Reiz savā dzīves ceļā es satiku kādu vīrieti. Man viņš patika, gribēju viņu tuvāk iepazīt. Šādā nolūkā es pat uzaicināju viņu ciemos. Bet šis cilvēks atnāca viesos tukšām rokām, pat šokolādes tāfelīti neatnesa. Tagad es pastāstīšu, kā es uz to reaģēju.
Nesen dabūju jaunu darbu. Viens no uzņēmuma darbiniekiem man sāka izrādīt uzmanību un uzaicināja uz randiņu.
Nedaudz pārdomājusi, nolēmu viņu uzaicināt pie sevis. Tas taču nebija cilvēks no ielas, es viņu redzēju katru dienu darbā. Turklāt viņš tika augsti novērtēts kolektīvā kā darbinieks un cilvēks.
Esmu saimnieciska un viesmīlīga sieviete. Rūpīgi sagatavojos viesa uzņemšanai. Liku galdā augļus, siera un desu plati, sviestmaizes ar lasi, desertam izcepu pīrāgu.
Dienu pirms darbabiedra ierašanās mājoklī veicu ģenerāltīrīšanu – izmazgāju grīdas, noslaucīju putekļus. Mājoklī viss spīdēja un laistījās. Man patīk, ja cilvēkiem par mani rodas labs iespaids.
Sarunātajā laikā atskanēja durvju zvans. Sagaidīju vīrieti pilnā “bruņojumā”: uzliku grimu, ieveidoju matus, uzvilku vakarkleitu.
Uzreiz redzēju, ka mans kavalieris ir ieradies bez ziediem. Es nebiju sarūgtināta, jo domāju, ka viņš droši vien ir sagatavojis kādu dāvaniņu un drīz to pasniegs.
Es sasveicinājos ar viņu un jokojošā tonī jautāju:
– Ar ko esi atnācis, jaunais cilvēk?
– Ar labām domām – viņš atbildēja.
Es sajutos tik nepatīkami! Pievedu viņu pie galda un teicu:
– Redzi, kā esmu pieradusi sagaidīt viesus.
– Bet ar ko atnāci tu?
– Taisies un dodies mājās. Pie manis tā ciemos nenāk.
Viņš paskatījās vainīgām acīm, pagriezās un aizgāja.
Protams, darbā es nevienam par to neteicu. Kāpēc izplatīt tenkas? Bet pret sevi es nepieļaušu tādu attieksmi!
Uzskatu, ka vīrietim ir jābūt tik gudram, lai saprastu, ko sieviete vēlas. Un, ja viņš, ejot ciemos, pat neiedomājās nopirkt ziedu pušķi, par kādām attiecībām vispār var runāt?