Ar puikām uzreiz atradu kopīgu valodu. Kopā staigājām, spēlējāmies, mācījāmies burtus. Marina gatavoja našķus un pieskatīja zēnus. Man vienā brīdī ļoti sagribējās, lai šie mazie cilvēciņi būtu mūsu bērni.
Šķita, ka arī sieva bija tādās pašās domās. Bet, kad kaimiņiene neatgriezās noteiktajā laikā, viss nogāja greizi.
Telefonu viņa bija aizmirsusi mājās, tāpēc ar viņu nebija iespējams sazināties. Es sāku likt puikas gulēt, bet sieva krita panikā. Viņa izdomāja stāstu, ka večiņa mums tīšām uzgrūdusi savus mazdēlus.
Nākamajā dienā mana laulātā draudzene pat negribēja gatavot brokastis, gulēja guļamistabā un nebāza ārā degunu.
Kaimiņiene atgriezās tikai pēc četrām dienām. Ar mierīgu sirdi viņai nodevu mazbērnus, nevainoju, jo viņai bija pamats šādai nebūšanai – sieviete teica, ka esot salūzis starppilsētu autobuss.
Bet – es sapratu vienu – mana sieva nav gatava nest atbildību un tikt galā ar grūtībām. Viņa atstāja mani vienu ar puikām un izvairījās no problēmām.
Pēc šī gadījuma mēs iesniedzām šķiršanās pieteikumu, jo sapratām, ka mums abiem ir cits redzējums par nākotni. Es to nenožēloju, un Marina arī nē!
Bet ko tu domā par šo stāstu un tā varoņiem? Vai ir sanācis piedzīvot kaut ko līdzīgu? Priecāsimies, ja dalīsies ar savu pieredzi vai viedokli komentāros!