Mani pārveda uz palātu vēlu vakarā. Toreiz pat nespēju iedomāties, ka šīs ir manas mierīgās dzīves pēdējās stundas. Nākamie mēneši bija kā ellē. Es ienīdu visus: sevi, savu vīru un šo “radījumu”, kas nepārstāja brēkt ne uz minūti.
Tonakt es vispār neaizmigu. Kamēr mazulīte gulēja man uz krūtīm, man bija bail aizmigt, lai nesaspiestu viņu. Visu nakti skatījos TV šovus un spēlēju datorspēles, lai novērstu uzmanību no miega. Un, kad mana mamma uz laiku pieskatīja bērniņu, lai es varētu atpūsties, es tik un tā nespēju aizmigt.
Kad meitai apritēja seši mēneši, viss kļuva nedaudz labāk. Man jau bija izveidojies noteikts režīms, sāku gulēt tad, kad to darīja bērns. Bet tomēr dusmojos uz sevi par to, ka neko pret viņu nejūtu. Ar šausmām konstatēju, ka es viņu nemīlu.
Drīz vien ar to samierinājos un vienkārši centos labi veikt savu mātes darbu. Man to negribējās, bet vajadzēja. Es pārmetu sev par to un jutos slikti, pastāvīgi biju depresīvā stāvoklī. Bet es neko nespēju izmainīt.
Bet es ļoti labi atceros dienu, kad sapratu, ka mīlu savu mazuli. Darinai bija desmit mēneši, un tajā dienā viņa ar vecmāmiņu pastaigājās pa rotaļu laukumu. Meitēns gumijas zābakos staigāja pa peļķēm. Devos uz veikalu un atgriezos ar smagām somām. Un šis priecīgais bērns, ieraugot mani, skrēja man pretī. Vecmāmiņa dieba viņai pakaļ, bet man garām pabrauca mašīna. Man šķita, ka spēkrats aiztraucās garām nereālā ātrumā. Tajā brīdī man acu priekšā pazibēja visa mana dzīve. Un īpaši skaidri redzēju pēdējos 10 mēnešus: pirmais smaids, pirmais solis, pirmais vārds “mamma”.
Bailes līdztekus bezgalīgai mīlestībai piepildīja mani “līdz malām”. Un tad es sapratu, cik ļoti es dievinu savu mazo skaistuli un nekad neatstāšu viņu bez savas aprūpes.
Kopš tās dienas mana mīlestība pret meitiņu pieaug ar katru sekundi. Tiesa, dažkārt šo negatnieci vēlos kārtīgi “samizot”:)
Gadās, ka ne visām sievietēm mātes jūtas rodas līdz ar bērna piedzimšanu. Dažām tas prasa laiku.
Bet kāda ir tava mātišķības pieredze? Priecāsimies, ja ar to padalīsies komentāros!