Es dzemdēju 29 gadu vecumā, kad ar vīru bijām precējušies jau četrus gadus. Uzzinot, ka esmu stāvoklī, mēs abi bijām ļoti priecīgi, jo tas bija plānots. Mēs gaidījām šo bērnu.
Gaidības noritēja bez problēmām. Man nebija ne toksikozes, ne tūskas. Dažas reizes tomēr pabiju slimnīcā, bet tā ir cita tēma. Es no visas sirds mīlēju bērnu, kuru nēsāju. Kamēr vēl mazulis bija manā puncī, pastāvīgi ar viņu runāju, klausījāmies mūziku, lasīju viņam grāmatas.
23. grūtniecības nedēļā uzzināju, ka mums būs meitene. Un mana mīlestība kļuva vēl lielāka, jo es vienmēr biju sapņojusi kļūt tieši par meitenītes mammu.
Un tad pienāca lielā diena, laiks dzemdēt. Dzemdības ilga veselas 12 stundas. Beidzot man iedeva man rokās mazu, raudošu mazulīti, bet man nebija nekādu emociju. Tobrīd es tam nepievērsu uzmanību, jo bija daudz citu raižu, nevarēju pat izpildīt ārstu norādījumus, jo gulēju ar teju 40 grādu temperatūru.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk