Viņš vienkārši mani “iemainīja” pret greznu dzīvi.
Tēvs algoja dēlam pasniedzējus, lai pēc vidusskolas pabeigšanas viņš varētu iestāties prestižā universitātē. Viņi bieži kopā dodas uz kūrortiem ārzemēs. Es, protams, nevaru to atļauties, jo pat elementārām lietām tik tikko spēju atrast līdzekļus.
Ar dēlu es vairs nekomunicēju. Viņš man vairākkārt zvanīja, gribēja parunāties, bet es neizrādīju pretimnākšanu. Žēl, ka mīļotais dēls mani iemainīja pret “krutu” dzīvi. Tagad es pat vairs neceļu klausuli, ja viņš man zvana.
Bērna audzināšanā es ieliku visu savu sirdi un dvēseli. Gribēju izaudzināt cēlu un godīgu cilvēku. Tagad saprotu, ka esmu izaudzinājusi briesmoni. Mani draugi domā, ka es pārspīlēju.
Galu galā bijušais laulenis tagad ir bagāts, tāpēc, viņuprāt, ir lieliski, ka viņš dod dēlam visu, ko var, kompensējot ar naudu savu aiziešanu no ģimenes. Tomēr es nevaru “pārkāpt sev pāri” un piedot dēlam. Viņš mani tik viegli nodeva un devās pie vīrieša, kurš iepriekš bija viņu pametis. Manuprāt, dēls rīkojās ļoti zemiski.
Es nespēju piedot šo rīcību. Varbūt ar laiku manas sāpes pāries, bet aizmirst notikušo es to nevarēšu. Tagad mana dvēsele ir saplēsta gabalos. Es nezinu, kas notiks vēlāk, bet vismaz pagaidām pavisam noteikti es nevēlos sazināties ar savu dēlu.
Ko tu domā par šo dzīvesstāstu? Vai tā varone rīkojās pareizi, atsakoties no kontaktiem ar dēlu? Varbūt arī tavā dzīvē gadījies kas līdzīgs? Būsim pateicīgi, ja ar savu pieredzi raksta komentāros!