Vīrs atnāca no darba, ieslēdza futbola spēli un gaidīja, kad sieva viņam atnesīs vakariņas. Sieviete tajā brīdī mēģināja nolikt gulēt bērnus, kuri tam pretojās un klaigāja pa visu māju, taču tētis pat nedomāja nākt un viņus nomierināt.
Šis vakars nebija tāds kā citi. Šoreiz sievietes pacietība beidzās, un viņa nolēma doties prom. Viņa vienkārši izgāja no mājokļa, aizcirdama durvis.
Vīrietis palika pilnīgi viens ar bērniem, un tas visu izmainīja uz visiem laikiem. Viņš nezināja, ko darīt tālāk. Pēc dažām dienām vīrietis nolēma uzrakstīt sievai elektroniskā pasta vēstuli:
“Mana dārgā,
Tajā vakarā es negribēju, lai viss tā notiktu. Es atnācu noguris no darba un vienkārši gribēju atpūsties. Es visu dienu domāju par to, kad beidzot atgriezīšos mājās, lai noskatītos to sasodīto futbola maču.
Es pamanīju, ka arī tu esi nogurusi un sliktā omā. Bērni klaigāja un negribēja iet gulēt. Un tad tu man uzdevi jautājumu:
“Vai tev ir grūti palīdzēt? Vismaz piedalīties savu bērnu audzināšanā?” – tu jautāji, pagriežot klusāk televizora skaņu.
Tas mani saniknoja, un es atbildēju: “Es strādāju no rīta līdz vakaram, lai tev ne par ko nevajadzētu raizēties un tu varētu veltīt laiku bērniem.”
Man nepatīk strīdi, bet tajā vakarā mēs komunicējām paaugstinātos toņos. Mēs centāmies pārliecināt viens otru, ka esam noguruši, tad es tev sarunāju sliktas lietas, bet tu aizgāji no mājām, atstājot mani vienu ar bērniem …
Es viņus pabaroju un noliku gulēt. Nākamajā dienā biju spiests paņemt darbā brīvdienu, jo nebija kam atstāt bērnus.
Es piedzīvoju visus viņu dusmu lēkmes, kliegšanu un žēlošanos.
Es visu dienu skraidīju kā vāvere ritenī, man nebija ne minūtes laika, lai apsēstos.
Man bija ļoti grūti saģērbt bērnus un pagatavot putru. Un arī virtuve taču bija jāizmazgā.
Es gribēju padalīties ar savām problēmām, bet manam vecākajam sarunu biedram bija 10 gadu.
Man pat nebija laika normāli apsēsties pie galda un mierīgi ieturēt maltīti – visu laiku bija jāseko līdzi bērniem.
Pēc pusdienām es jau biju tik pārguris, ka gribējās iekrist gultā un nogulēt diennakti. Līdz vakaram man vairs nebija spēka. Man neizdevās kārtīgi izgulēties; lai gan vecākie bērni cieši gulēja, bet mazākais modās ik pēc trim minūtēm.
Man pietika ar trim nepilnām dienām bez tevis, lai visu saprastu.
Tagad es zinu, cik tev ir grūti.
Es sapratu, ka būt par māti ir nepārtraukta sevis upurēšana.
Es sapratu, ka tu pa dienu nogursti vairāk nekā es. Galu galā mans darbs sastāv no 10 stundām 5 dienas nedēļā, bet tu strādā 24 stundas septiņas dienas nedēļā.
Pirmo reizi aizdomājos, ka arī tev nebūtu nekas pretī veidot savu karjeru un pelnīt labu naudu, bet tu visu upurēji mūsu labā.
Prātā ienāca arī tas, ka tu esi finansiāli no manis atkarīga un tev šajā ziņā ir “sasietas rokas”.
Es atcerējos, kā pirms mūsu jaunākā bērna piedzimšanas tu man teici, ka gribi iet uz sporta zāli. Tā arī neaizgāji…
Tu vispār neej ārā ar draugiem, jo brīvajā laikā vienkārši centies vismaz mazliet pagulēt.
Katru dienu tevi ieskauj kņada un nemitīgs darbs, jo tu augu dienu esi mājās ar bērniem un neredzi, kas notiek apkārt.
Es rakstu tev šo vēstuli, jo sapratu savu kļūdu. Es sapratu, ka tu esi mana labākā un drosmīgākā. Un vēl – man tevis ļoti pietrūkst.
Turpmāk es vienmēr centīšos tev palīdzēt un nekad nepārmetīšu.
Piedod man, mīļā!”