Kādā svētdienas rītā piezvanīja pie mūsu dzīvokļa durvīm. Mamma gāja atvērt, bet es viņai sekoju, jo biju bērns. Aiz durvīm ieraudzījām salīkušu vecenīti, vīrieti un divus pītus grozus
– Mammu! iekliedzās mana māte un metās satikt vecmāmiņu.
– Viņa visu laiku mitinājās pie manis, ļauj viņai tagad padzīvot kopā ar tevi, aizkaitināti sacīja vīrietis.
– Pēteri, mammu, lūdzu, nāciet iekšā, mamma teica.
Bet vīrietis vienkārši, ne vārda nesakot, pagriezās un devās prom.
Vēlāk es uzzināju, ka vecā sieviete bija mana vecmāmiņa, bet vīrietis – manas mātes brālis Pēteris un mans tēvocis.
Vecmāmiņa dzīvoja ciematā, savā mājā, bet viņas dēls – kopā ar viņu. Kamēr vecmāmiņai bija spēks, viņi dzīvoja mierā. Bet Pēteris sāka dzert, un vecmāmiņa strauji zaudēja redzi. Mamma bieži gāja uz ciemu un mudināja vecmāmiņu, lai viņa nāk dzīvot pie mums. Tomēr vecmāmiņa atteicās un teica, ka viņa un Pēteris dzīvo labi. Bet vēlāk viņa teica manai mātei lūk šo:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk