Es braucu maršruta autobusā darba darīšanās. Viena, bez bērniem. Autobusa pieturā iekāpa ļoti jauna sieviete, aptuveni 25 gadus veca, un līdz ar viņu 6-7 gadus vecs puika.
Sākumā viņi stāvēja pie ieejas, man blakus. No viņu saziņas bija skaidrs, ka tā ir viņa mamma, nevis, piemēram, vecākā māsa.
Drīz vien viena sēdvieta atbrīvojās un jauniete burtiski metās apsēsties. Zēns piegāja pie viņas un nostājās blakus.
Jaunā sieviete piedāvāja paturēt klēpī dēla smago mugursomu. Viņš to iedeva un viņi brauca tālāk: mamma sēdēja, bet dēls stāvēja.
Visi, kas to visu redzēja, skatījās uz sievieti ar nosodījumu.
Bet kāda večiņa, kas sēdēja blakus, neizturēja un pateica viņai – jūs zēnam liekat stāvēt, bet pati sēžat kā karaliene. “Viņš taču ir bērns. Kā jums nav kauna!” iesaucās vecmāmuļa.
Jaunā sieviete sākumā klusēja. Bet, kad vecenīti atbalstīja vēl viena vecāka gadagājuma sieviete, jaunā māmiņa vairs neklusēja.
Viņa reaģēja apmēram tā: “Jums nav ar ko nodarboties? Es audzinu savu bērnu, kā gribu! Un es pati izlemšu, kā izturēties pret viņu.
Es audzinu kārtīgu vīrieti.Tagad jūs bļaujat, ka es neatdevu savu vietu dēlam, bet pēc pieciem gadiem jūs viņam uzbruksiet, ka viņš jums neatbrīvoja vietu. Jūs esat vistas bez smadzenēm!”
Večiņas protams, vairs neko neteica. Sākumā viņas gan mēģināja kaut ko bubināt, bet tad apklusa – acīmredzot saprata, ka nav argumentu, ko likt priekšā.
Bet ko tu domā par šo incidentu? Vai esi saskāries ar līdzīgām situācijām savā dzīvē? Laipni lūgts dalīties savā pieredzē vai viedoklī!