Mani sauc Kristīne. Kad man bija 17 gadu, mamma apprecējās atkārtoti. Es pamazām paliku otrajā plānā — viņa un mans patēvs veltīja laiku savām attiecībām, un viņiem vairs nepietika laika man.
Nedēļu padzīvoju pie draudzenes un tad atgriezos mājās; neviens pat nejautāja, kur esmu bijusi vai ko darījusi; atgriezos mājās sveika un vesela. Tā nu apmēram pēc gada es sāku regulāri apmeklēt dažādus pasākumus, un tad kādu dienu notika tas…
Tobrīd es satikos ar puisi, kuram bija liela draugu un paziņu kompānija – mēs gājām uz diskotēkām, braucām uz Jūrmalu, apmeklējām interesantas vietas un vienkārši pavadījām laiku kopā. Tas bija jautri un interesanti, un ko gan vairāk varētu vēlēties, kad esi jauns?
Bet šis puisis vārdā Roberts, neskatoties uz visām savām pozitīvajām īpašībām un mūsu abpusējām simpātijām, bija nedaudz neparedzams, īpaši svētku reizēs. Viņš mēdza strīdēties ar apkārtējiem, iesaistījās asumos, teica man nepatīkamas lietas un vēlējās, lai viss notiek pēc viņa prāta.
Man nebija labu attiecību ne ar vecākiem, ne Robertu, tāpēc sāku plānot, kā aiziet no visiem un sākt patstāvīgu dzīvi.
Tā nu kādu dienu devāmies pārgājienā uz mežu ar lielu kompāniju — apmēram 20 cilvēku — draugi, paziņas un draugu draugi — vairāk nekā ceturto daļu no viņiem es nekad iepriekš nebiju redzējusi. Bet starp viņiem manu uzmanību piesaistīja kāds jauns vīrietis — neliela auguma, drukns, spēcīgs, kluss – cilvēks, kas ne ar ko īpaši neizcēlās.
Ierodoties mežā, puiši ķērās pie gaļas cepšanas un telšu sliešanas, meitenes — pie nometnes ierīkošanas un uzkodu gatavošanas. Es redzēju, ka minētais puisis mani vēro, bet nepievērsu lielu uzmanību — es biju pievilcīga meitene, un daudzi man pievērsa uzmanību. Un līdz vakaram visi jau bija kārtīgi nosvinējušies, bet mans jaunais cilvēks atkal kļuva skaļš un nemierīgs.
Vispirms Roberts ar kādu strīdējās, pēcāk iesaistījās asākā konfliktā un tad sāka man norādīt, kas jādara — ej turp, dari šito, nāc šurp, ej prom.
Šī attieksme mani tik ļoti nogurdināja, ka es apgriezos, iegāju dziļāk mežā, apsēdos uz koka celma un stingri nolēmu — kaut kam ir jāmainās.
Es vairs negribēju būt kopā ar Robertu un negribēju arī dzīvot mājās, man viss bija apnicis. Ko man darīt, kā man tālāk dzīvot?
Tad pie manis negaidīti pienāca klusais jaunais vīrietis, pajautāja, vai var apsēsties man blakus, sacīja, ka viņu sauc Modris un uzsāka vienkāršu sarunu. Galu galā mēs runājām, smējāmies un pļāpājām trīs vai četras stundas. Viņš atnesa no galda ēdienu, mēs iekārtojāmies izcirtumā, un tas viss bija ļoti jauki.
Visi nometnē bija pārtraukuši svinēt un devušies atpūsties, bet mēs turpinājām runāt – par dzīvi, par visādām lietām. Izrādījās, ka Modris ir militārpersona – virsnieks, kurš ir atvaļinājumā pirms došanās uz jaunu dienesta vietu Tālajos Austrumos. Es viņam pastāstīju par savu dzīvi un plāniem visu mainīt. Kopumā mums bija jautri.
Nākamajā vakarā mēs devāmies mājās. Mani izlaida pie mājas, un es apsēdos uz soliņa. Negribēju iet iekšā, bet tad negaidīti pie manis pienāca Modris, apsēdās blakus, brīdi pasēdēja klusējot un jautāja: “Vai precēsi mani?
Man vajag uzticamu dzīvesbiedri, un tu esi skaista, dzīvespriecīga un saimnieciska. Kopā ir jautrāk doties nezināmajā.” Paskatījos uz Modri. Viņa acīs bija tāda cerība, un es nodomāju — ko man zaudēt? — tāpēc atbildēju apstiprinoši.
Mēs noslēdzām laulību ļoti ātri. Kad par kāzām pateicu mammai, viņa bija ļoti priecīga. Mēs neko īpašu negatavojām, man bija gaiša kleita no vidusskolas izlaiduma – tajā arī salaulājos. Nosvinējām kāzas četratā – es, mans līgavainis, mana mamma un patēvs. Un tā sākās mūsu ģimenes dzīve.
Modris izrādījās ļoti mīļš un uzmanīgs vīrietis. Viņš par mani rūpējās visos sīkumos, bet es rūpējos par mūsu māju. Jā, karavīra dzīvei ir sava specifika, bet man paveicās, ka viņš dienēja pilsētā. Es atradu darbu tirdzniecībā, un dzīve ritēja uz priekšu.
Neaprakstīšu visu, ko esam pieredzējuši, bet teikšu tikai to, ka esam precējušies jau 15 gadus. Es ļoti cienu un mīlu savu vīru, un mums ir dēls, kuru viņš dievina. Manam vīram ir veiksmīga karjera, un ar viņa atbalstu es ieguvu augstāko izglītību un atradu labu darbu.
Mēs esam patiesi laimīgi, un dažreiz es aizdomājos, kas būtu noticis, ja es viņam toreiz būtu pateikusi “nē”. Šī doma liek novērtēt to, kas man ir. Man vienkārši paveicās; varbūt es toreiz sajutu drošību blakus šim cilvēkam un vēlējos uzticamu dzīvesbiedru, kurš darītu visu, lai mēs būtu laimīgi.
Lūk, kā dažkārt gadās dzīvē…
Ja jums patika šis stāsts ar laimīgām beigām, atzīmējiet to un dalieties ar draugiem. Varbūt arī jūsu dzīvē bijušas liktenīgas tikšanās? Pastāstiet komentāros!
Dzīvesstila entuziaste, kura dalās ar praktiskiem ikdienas knifiem, receptēm un zvaigžņu vēstījumiem. Inga tic, ka dzīves kvalitāte slēpjas detaļās un mazos, priecīgos atklājumos katru dienu.