Ārsta darbs ir ļoti nogurdinošs. Nesen man nācās darba dienas laikā izdzert tasi tējas veselos trijos piegājienos.
Vispirms es aplēju tējas maisiņu ar verdošu ūdeni, bet tad mani steigšus izsauca pie pacienta. Pēc atgriešanās es iedzēru tējas malku, apskatot slimnieka analīzes rezultātus. Analīzes bija sliktas, steidzami bija jādodas uz citu nodaļu un jāvienojas ar kolēģiem par konsultāciju. Pēc darba dienas beigām es beidzot varēju izdzert pusi krūzītes atdzisušas tējas. Man ļoti slāpa.
Ārstu alga ir maza. Ar savu atalgojumu ārsts pat neierindojas sabiedrības vidusšķirā, ja vien viņš vēl vairākās vietās nestrādā pusslodzi un neuzņemas papildu dežūras, lai varētu dabūt hipotekāro kredītu un aizdevumu normālas automašīnas iegādei. Bet arī šajā gadījumā mūsu valstī ārsta ienākumi ne tuvu nelīdzinās, piemēram, amerikāņu vai pat poļu ārsta atalgojumam.
Nepateicīgs darbs. Kādas sievietes dēls, kuru mums izdevās izraut no nāves nagiem pēc insulta, izrakstīšanās dienā pienāca pie manis un lēnām un ilgi stāstīja visu, kas viņam neesot paticis ārstēšanās procesā. Viena no pretenzijām bija, ka tagad viņam nākšoties braukāt pie ģimenes ārsta vietējā poliklīnikā, lai pagarinātu slimības lapu.
Es nekad neieteikšu saviem bērniem kļūt par ārstiem. Ir daudz citi un vienkāršāki veidi, kā iegūt izglītību, atzinību, apzināšanos, ka esi pieprasīts profesionālis, un tajā pašā laikā būs laiks arī personīgajai dzīvei.
Tas viss ir taisnība. Tad jāpēc es turpinu strādāt par ārsti?
Uz šo jautājumu varat mēģināt atbildēt paši. Bet nākamajā rakstā atbildēšu es pati.